LT Stable - шаблон joomla Книги

Rozentovā iesvētīts piemiņas akmens nacionālajiem partizāniem

11. novembrī, Lāčplēša dienā, šogad zīmīga ar Pirmā pasaules kara beigu simtgadi. Bet vēl un pamatā šajā dienā mēs pieminam Latvijas valsts armijas uzvaru pār Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11.novembrī. Laika gaitā šīs dienas svinības guvušas jaunus vaibstus, bet vadmotīvs paliek nemainīgs – atcerēties un godināt par Latvijas brīvību cīnījušos!

Maltā šie svētki šogad bija tematisku pasākumu piesātināti: tika atklāts piemiņas akmens, prezentēta grāmata un tikās vairāku pagasta dzimtu pārstāvji. Vispārsteidzošākais ir tas, kā savijas trīs minētās aktivitātes, proti – tās viena otru papildināja gan 11. novembra pasākumos, gan arī visas radīs turpinājumu šogad tapušajā Maltas pagasta dāvanā sev un Latvijai – lielgrāmatā “Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” (grāmatas prezentācija plānota 30. novembrī).

Divas no 11. novembra aktivitātēm īstenojās, pateicoties Latvijā pazīstama maltēnieša – fotovēsturnieka Pētera Korsaka rūpēm. Ar viņa iniciatīvu un Maltas pagasta pārvaldes vadītāja Vitālija Skudras atbalstu, kā arī daudzu līdzcilvēku ziedojumiem Maltas pagastā šogad tapis un tieši Lāčplēša dienā tika atklāts piemiņas akmens “Nacionālo partizānu “Maltas lūši” un viņu atbalstītāju piemiņai”. Tas atradīsies tieši pie ieejas Rozentovas kapsētā (arī tā vietai ierosmi devis P.Korsaks), aicinot apstāties, piesēst un atcerēties arī visus tos cilvēkus, kuriem atdusas vietas dažādu iemeslu dēļ nav zināmas. “Man ir liels gandarījums, ka Latvijas simtgadei es varēju veltīt par Latviju kritušo mana dzimtā pagasta līdz šim nezināmo cīnītāju vārdus. Nu arī man būs vieta, kur aizdegt svecīti par maniem komunistiskā režīma nobendētajiem tuviniekiem. Lai mūžīga piemiņa viņiem,” teica P.Korsaks.

Šoreiz lai runā uzrunas, jo katrs no stāstītājiem teica kaut ko Maltai svarīgu un cilvēkiem izglītojošu!

Iesvētot piemiņas akmeni, Rozentovas draudzes prāvests Rinalds Broks uzsvēra: “Pirmkārt, mūsu pienākums ir godināt tos, kas cīnījušies par mūsu zemi, brīvību. Otrkārt, jāaizdomājas, kas viņiem lika iet cīņā. Treškārt, mums jāmācās no vēstures, jo tauta, kas aizmirst savu pagātni, ir tauta bez nākotnes. Laiks rit uz priekšu, un mēs atklājam aizvien jaunus vēsturiskus faktus. Šis piemineklis ļaus maltēniešiem atcerēties faktus par sava ciemata pagātni un līdzcilvēku likteņiem. Daudzi samaksāja ar savu dārgāko – dzīvību, lai mēs būtu brīvi un paši savā zemē. Lai šī piemineklis mums katram liek aizdomāties, ko mēs katrs esam gatavi dot no sevis Latvijai.”

Latvijas aizsardzības fonda “Lāčplēsis” goda zīmi bronzā īpašnieks, Maltas pagasta pārvaldes vadītājs Vitālijs Skudra savā uzrunā teica: “Ideja nāca no P.Korsaka, kurš teica, ka Latvijas simtgadē tas būšot lielisks veikums. Saliekot kopā galvas, ar daudzu palīdzību ir tapis piemineklis, kuru jau sen bija pelnījuši gan tie, kuru vārdi ir iekalti granītā, gan daudzi citi, par kuriem vēl nezinām, bet ceram reiz uzzināt. Tas ir mūsu visu paldies viņiem. Laiki bijuši dažādi, par Latviju  daudzi gājuši cīņā gan ar ieročiem, gan ar savu ideoloģiju, darbiem. Bet viņus vienoja domas par brīvu Latviju, kuru mēs pašlaik varam baudīt. Šodien padomāsim par tiem, kuriem nebija daudz laika domāt. Aicinu visus atcerēties pagātni, sniegt vēl papildu ziņas, kas palīdzētu aizpildīt Maltas pagasta un visas Latvijas vēstures baltos plankumus.”

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Pēteris Korsaks atgādināja, ka šogad aprit 60 gadi, kopš viņš bijis spiests doties prom no sava dzimtā pagasta,taču tā bijusi daudzu sāpe: “Tas bija laiks, kad pār Latgali vēlās represiju laiks. Tieši tāpēc tagad Jaudzemu bērni dzīvo Kurzemē, V.Tenča mīt Kuldīgas novadā, bet es – Sējas novadā. Daudzi latgalieši, atgriežoties no izsūtījuma, bija palikuši bez mājām. Ir pagājuši 70 gadi, bet atceros, kā es, tolaik mazs puika, redzēju, kā garām mūsu mājām pabrauca smagās mašīnas ar zilcepurainajiem un čekistiem, nākamajā dienā tautā paklīda runas, ka Rabskovā bijusi kauja, nodedzināta māja, bet Jaudzemu trīs dēli un meita pa pazemes eju esot aizbēguši. Izrādījās, ka nekādas pazemes ejas nebija, vienīgi, mājai degot ,dūmu aizsegā izdevies aizbēgt, neskatoties, ka māsa Veneranda bija ievainota krūtīs. Man nelika mieru doma, kas tad tur īsti notika. Arhīvā uzsāku meklējumus, kas ilga aptuveni divus gadus. Uzzināju, ka Kuldīgas pusē dzīvo šo partizānu sakarniece. 2017. gada vasarā fotoplenēra laikā aizbraucu uz Rabskovu, man Arvīds Jaudzems parādīja to mājas vietu – palicis viens zaļš lauks…Saliekot to visu kopā, ieguvu vajadzīgo informāciju. Izrādās, Rozentovas kapos atdusas māte Veronika Jaudzema, vienīgi viņas kaps ir zināms, jo dakteris Ivans Sudzilovskis to nav atdevis čekai. Tūkstoši vārdu vēl nav zināmi, bet šis piemiņas akmens ir vismaz maza vēsts par to, kas reiz bijis. Kā murgs ir pagājis “sarkanais mēris”. Kaut tas nekad vairs neatgrieztos! Tāpēc mums jābūt pārliecinātiem, ka pašlaik dzīvojam labi un esam tik aizsargāti kā vēl nekad. Lai mums visiem Dievs palīdz turpināt dzīvot un strādāt.” Viņš pateicās gan pagasta vadītājam, gan ziedotājiem, gan ikvienam, kurš bija uzskatījis par sev svarīgu piedalīties šajā pasākumā, kā arī aicināja turpināt izpētes darbu, jo informācijas trūkst arī par piemineklī minētajiem cilvēkiem.

Tālo ceļu uz dzimto pusi bija mērojusi arī “Maltas lūšu” sakarniece (Maltas vidusskolas skolniece, kuru arestēja pirms 12. klases beigu eksāmeniem) Veronika Tenča-Goldmane. Viņa sākumā domās vērsās pie saviem kādreizējiem domubiedriem, kuri reiz kā jauni puiši stājās pretī svešai varai. Klātbijušajiem viņa teica, ka tie bijuši cilvēki, kas mīlēja savu dzimto vietu, Latgali, Latviju. “Mēs, tie jauni, “Maltas lūšiem” palīdzējām visādos veidos.” Viņa vārā balsī slavēja Dievu, ka palīdzējis izturēt 9 gadus izsūtījumā Noriļskā, ka ļāvis nodzīvot līdz šai dienai, kad tiek godināta to cilvēku piemiņa, kas līdz pat 1948. gadam nepadevās un ticēja, ka Latvija reiz būs brīva.

Šogad Veronikas kundze nosvinēja 90. jubileju, tālab domu izteiksmē mammai palīgā nāca vienīgā meita Ināra Paiča, kura piedzimusi Noriļskā: “Lai arī aiz polārā loka dzīvoju vien divus mēnešus, jo vecāki atgriezās Latvijā, bet jau kopš bērnības zināju visu to vēsturi, nekas man netika slēpts un patriotisms manī audzināts kopš bērnības. Es domāju, ka mammai līdz tik cienījamam vecumam palīdzēja nodzīvot lielā ticība Dievam un dzimtenes mīlestība.” Ināra nolasīja arī divus V.Tenčas-Goldmanes dzejoļus. Viens no tiem – “Himna Latgalei” ar skaistiem vārdiem – “te mana tauta, te mana vieta/Mūžīgi būšu pie tās es sieta”! Otrs dzejolis –

Latvijai dzimšanas dienā

“Dzimtene, Latvija, kopā ar mani

Sveic tevi svētkos rudens vējzvani.

Lapkritis izbēris mežos, ārēs zeltu,

No dāsnās saules apcirkņiem smeltu.

 

Tevi sveikt steidzas ziema auksta,

Tās dāvana – villaine, sniegmātes austa.

Apsegs un ietīs villainē baltā,

Lai tu nesaltu ziemeļvējā saltā.

 

Ziedonis dāvās tev krāšņu rotu,

Lai valstu vidū visskaistākā būtu

Par tevi es atdošu dzīvību savu,

Ja ienaidnieks apdraudēs brīvību tavu.

 

Dzintarjūras bangas tavā priekšā klanās,

Četru vēju nemiers mīt krūtīs manās.

Bet, lai kurp es dotos, kādās tālēs trauktu,

Zinu – tu mani atpakaļ sauktu.

 

Saules mūžu vēlu, Tēvzemes mana,

Jo mīlēt tevi nekad nebūs gana:

Te sentēvi tautai šūpuli kāra,

Tam pagalvī ielika svētību Māra.

 

Nobeigumā Ināra pateicās P.Korsakam par ieguldījumu gan šī pieminekļa, gan V.Tenčas-Goldmanes grāmatas tapšanā. Tāpat uzteica pagasta pārvaldes vadītāju, uzsverot, ka no savas pieredzes zina, ka tas ir amats, ko bieži vien nenovērtē, bet arī V.Skudra ir no cilvēkiem, kuram 24 stundas diennaktī ir jārūpējas par visiem, bet papildu ikdienas darba pienākumiem viņš ir gādājis par šāda pieminekļa izbūvi: “Tas ir acīm redzami, ka cilvēks to darījis no visas sirds un apliecinot dzimtenes mīlestību.” Tāpat viņa norādīja, ka svētīgi ir tas, ka šīs dienas programmu bija nolemts sākt ar dievkalpojumu Rozentovas Romas katoļu baznīcā. “Ko mēs jaunajai paaudzei mācīsim, būtībā tā mēs arī nākotnē dzīvosim,” viņa piebilda, uzsverot, ka svarīgi ir ģimenēs, skolās stāstīt savas valsts vēsturi, un pauda prieku, ka pasākumā piedalās jaunsargi un zemessargi. Starp citu, pasākuma laikā jaunsarga zvērestu nodeva septiņi Rēzeknes novada jaunsargu vienības kandidāti, instruktors Ivars Kļaviņš.

Savukārt Jānis Jaudzems pateicās visiem ziedotājiem, klātbijušajiem par viņa tēva, un citu Maltas partizānu piemiņas pagodināšanuun pastāstīja: “Pēteris mani uzrunāja, jautājot, vai es atbalstu šāda pieminekļa vajadzību? Es atbildēju, ka, protams, lai bērni, mazbērni zinātu savu vēsturi. Jo skolā jau Ēģiptes un visu kaut ko māca, bet ne par šādām tēmām. Un, protams, paldies arī tiem, kuru vārdi ir minēti uz šī pieminekļa.”

Pieminekļa iesvētīšanas pasākumā ar savu klātbūtni pagodināja arī tālo ceļu mērojušie divi vēsturnieki no Zemgales – Inese Dreimane (Latvijas Okupācijas muzejs) un Zigmārs Turčinskis (Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks).

Z.Turčinskis: “Mūsu valsts vēsture bijusi gara un sarežģīta, un Lāčplēša diena radās kā diena, kad godināja tos varoņus, kuri pirmie uzdrošinājās iet cīņā par Latvijas brīvību un to izcīnīja. Bet diemžēl no mūsu valsts 100 gadiem neatkarīgi mēs esam bijuši tikai 49 gadus. Pēc 20 brīvības gadiem mēs to atkal zaudējām, un tad bija tie otri varoņi, kas palika pēdējie, kas cīnījās tad, kad citi jau bija padevušies un zaudējuši cerības. Nacionālie partizāni cīnījās vēl 12 gadus pēc neatkarības zaudēšanas. 1957. gadā vien no mežiem iznāca pēdējie nacionālie partizāni – tepat Latgalē, Viļānu pusē, un Smiltenē. Tāpēc jāgodina šie varoņi. Paldies P.Korsakam un vietējiem iedzīvotājiem, kas gādāja, lai šādu piemiņas vietu  ierīkotu arī šeit – Maltā.”

I. Dreimane:“Šādi pieminekļi atgādina, ka mēs visi esam kopā, ka gandrīz nav robežas starp pagājušo un tagadni. Varbūt ikdienā mēs to tā nemanām, bet, ja pašķirsta vecus albumus, ja aptaujā tuviniekus, tad atklājas, ka mēs visi esam saistīti ar pagātni, ar to, kas ir noticis. Katrai vietai, dzimtai, ģimenei būs savs likteņstāsts, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka katrā vietā, novadā kaut kas tiek darīts, lai to piemiņu apkopotu, lai atmiņas sakrātu un iemūžinātu arī tīri tādā taustāmā veidā – ar piemiņas vietām. Tas ir rādītājs tiem, kas vēl dzīvos nākotnē, viņiem būs, kur pasmelties informāciju, kad tuvinieki ilgstošo baiļu gadu dēļ būs bijuši spiesti klusēt un atmiņas nebūs nodotas tiešā veidā. Ir pieejami dokumenti, bet svarīgi ir iesākt, beigt baidīties un domāt, ka nacionālās pretošanās kristība ir kaut kas, par ko joprojām vajadzētu mazliet paklusēt, lai neizjauktu mītu, ka latvieši ir bijuši vienīgi upuri un kā smiltis vējos. Bet tā nav taisnība! Šie 12 nacionālās pretošanās gadi ir visskaidrākais pierādījums tam, ka vajadzības gadījumā mēs esam spējīgi cīnīties, turēties pretī arī turpmāk. Ja mēs atcerēsimies, ka neesam bijuši upuri vēstures līkločos, tad viss būs kārtībā – Latvija pastāvēs un cilvēki saliedēsies. Bet, lai Dievs dod, ka mums vajadzētu saliedēties tikai labākas dzīves veidošanai, nevis cīņai pret apspiedējiem.”

Pasākuma noslēgumā tika pasniegti Maltas pagasta pārvaldes pateicības raksti: Pēterim Korsakam, akmeņkalim Jāzepam Madelānam, uzņēmējam Jevgēnijam Križanovskim un Jānim Jaudzemam par ieguldījumu šī pieminekļa idejas īstenošanā.

Ziedu un svecīšu nolikšanas laikā zemessargu trīs šāvienu zalves sūtīja simboliskus sveicienus visiem Lāčplēša dienas svinētājiem gan taisaulē, gan Maltas apkārtnē...

Skaidrīte Svikša

Foto autori: Igors Pličs, Skaidrīte Svikša

 

 

Lasīts 1780 reizes

Tuvākie pasākumi

Okt
4

09:00 04.10.2019 - 18:00 28.10.2019

Okt
18

18.10.2019 16:00 - 17:00

Okt
21

21.10.2019 12:00 - 14:00

X

Right Click

No right click