Vai kādreiz aizdomājamies, cik daudz stāstu zina mūsu upju krasti?! Maltas upes ceļš ir līkumoti akmeņains, pilns noslēpumu, kas tīti daudzu patmaļu (ūdens dzirnavu, kas ir Maltas 1. “rozīnīte”) turbīnu dunas atskaņās. Šī, ap 100 kilometrus līkumojošā slaikā Latgales josta ir robežupe vairākiem pagastiem, tās krastos atrodas daudzas apdzīvotas vietas, viena no lielākajām ir tieši Malta, kurai ir gods saukties tāpat kā šai upei.

Pirmais Pasaules karš: Otto un Anna Rozentovas muiža

1918. gada aprīlī Rozentovas muižas ēkā atradās Vācu 428. kājinieku pulka štābs. Maltas vēstures muzeja krājumā ir divas pastkartes kopijas, kas tika atrastas Vācijā kādā krāmu tirdziņā. Uz vienas no tām, vienā pastkartes pusē atrodas fotogrāfija, kurā attēloti 428. kājinieku pulka virsnieki pie sava štāba Rozentovas muižā.Otrā pusē – vācu valodā rakstīta vēstule, tajā Otto Ješs (Oto Jesch) raksta savai sievai Annai Ješai (Anna Jesch) uz Brombergu Prūsijā (tagad Bidgošče Polijā).

Vēstules saturs (tulkots):

Adresāts: Anna Ješas (Jesch) kundze, Bromberga (Bromberg Prūsijā, tagad Bidgošče Polijā), Vilhelma ielā (Wilhelmstrasse) 21

428. kājnieku pulka (Infanterie Regiment 428) vēstuļu zīmogs

Karalaukā, 1918. g. 15. aprīlī

Mana mīļā Anna.

Tavu mīļo vēstuli esmu saņēmis un ļoti priecājos. Ceru, ka 15. vai 18. maijā varēšu braukt atvaļinājumā. Šobrīd man ar veselību neiet labi, es biju stipri saaukstējies, man vairākas dienas vajadzēja palikt gultā, man ir stipras galvas un kakla sāpes un nav apetītes, es netiku gulējis uz kažokādas jakas. Uz redzēšanos, ar sirsnīgiem sveicieniem un skūpstiem palieku Tavs Oto.

Uz otras pastkartes vienā pusē attēlota Rozentovas muižas ēka, priekšplānā atrodas vācu karavīri kopā ar orķestri, muižas otrajā stāvā uz balkona stāv pieci virsnieki, viens no tiem – Otto. Uz pastkartes labi saskatāma Rozentovas muižas ārējā fasāde, kāda tā izskatījās 1918. gadā.

2020. gadā Maltas vēstures muzeja krājumā nonāca priekšmets – saliekams gultas rāmis no Rozentovas muižas. Pēc savas konstrukcijas tas atgādina karalaikā izmantotās saliekamās gultas. Vai šo gultas rāmi bija atstājuši Vācu 428. kājinieku pulka piederīgie, nav zināms, bet varbūtība pastāv. Varbūt pats Otto bija gulējis šajā gultā, kad savai sievai rakstījis minētās rindiņas...

Diemžēl šī mīlasstāsta turpmākais liktenis muzejam nav zināms. Vai Otto izveseļojās un maijā aizbrauca atvaļinājumā, lai satiktu savu sievu Annu? Vai beidzoties karam viņš palika dzīvs un viņi kopā nodzīvoja vēl daudzus gadus? Pieņemot, ka Otto pēc kara atgriezās Vācijā, vai viņš kādreiz atcerējās un citiem stāstīja par Rozentovas muižu un tās apkārtnē pavadīto laiku, vai viņa atmiņās zem tilta burbuļoja Maltas upe, skatam paveroties uz Rozentovas baznīcu? Vai viņš savās atmiņās kavējoties aprakstīja greznās muižas telpas, vai kāpnes uz otro stāvu čīkstēja, kāpjot pa tām augšup un lejup, un vai muižā bija palicis kāds iepriekšējo iemītnieku gars, kas traucēja naktīs gulēt? Varam tikai minēt, šajā gadījumā mums tika dota tikai neliela iespēja ielūkoties vienā vēstures fragmentā, kas ir tikai mazs mozaīkas gabaliņš no kādas ģimenes stāsta. Šī mazā vēstures liecība sevī nes ļoti svarīgu informāciju par Rozentovas muižu un tās vēsturi Pirmā pasaules kara laikā.

Zināms, ka pirms Pirmā pasaules kara muižnieki muižu pameta un aizbrauca uz ārzemēm. Līdz brīdim, kad muzeja krājumā nonāca šīs pastkartes ar muižas attēliem un vēstuli, nebija skaidru liecību par muižas izskatu un likteni Pirmā pasaules kara laikā. Šajā laika posmā netālu no Rozentovas Svētā Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīcas tika uzcelts (vai līdz galam nepabeigts) piemineklis ar akmenī iekaltu vācu kārškrustu un dzelzs divīzijas krustu. Šis piemineklis bijis gandrīz divstāvu nama augstumā un zem tā izbūvētas akmens velves. No akmeņiem, kas tikuši izmantoti šī vācu pieminekļa celšanai, sākotnēji bija domāts celt Rozentovas mūra baznīcu, projekts 1915. gadā ticis iesniegts Vitebskas guberņas Celtniecības pārvaldei. Par lietas tālāko gaitu trūkst ziņu. Acīmredzot mūra baznīcas celšanas ieceri izjauca Pirmais pasaules karš. Iespējams šis piemineklis ticis uzcelts laikā, kad Rozentovas muižā uzturējies Vācu 428. kājinieku pulks. Pirmā pasaules kara laikā – no 1918. gada februāra līdz novembrim Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Šīs fotogrāfijas pie Rozentovas muižas tika uzņemtas divus mēnešus pēc šiem notikumiem. Pieņemot, ka šis pulks uzturējies Rozentovas muižā un tās teritorijā tos 10 mēnešus, iesaistot vietējo darbaspēku, bija iespējams uzcelt vērienīgo pieminekli, kas saglabājies vairākās pēckara laikā uzņemtajās fotogrāfijās. Pašlaik no pieminekļa palicis vien neliels akmens fragments mežā un neliels kolonnas fragments pie baznīcas.

Visiem, kam Latvijas Malta ir tuva, 2022. gads noteikti būs zīmīgs ar jūlijā gaidāmo tās 85. jubileju. Vēl svaigā atmiņā daudziem ir krāšņās, plašās un daudzveidīgās svinības pirms pieciem gadiem, bet laiks, kā tam arī jābūt, ir ieviesis korekcijas, un mums jāpieskaņojas jaunajiem – neprognozējamajiem nosacījumiem. Taču – tas nedrīkst atņemt prieku par mūsu dzimtās, tuvās vai nesen atklātās vietas – MALTAS svētkiem (ne dzimšanas dienu, bet drīzāk krustabām).

FAKTS. Pamatojoties uz 1936. gada 9. decembra "Likumu par apriņķu un pašvaldību administratīvām robežām, pašvaldību tiesību piešķiršanu ciemiem un par ciemu nosaukumiem", 1937. gada 2. jūlijā tika izdots iekšlietu ministra V. Gulbja un Pašvaldību departamenta direktora v.i. G. Gauča rīkojums par ciemu pārdēvēšanu. (Oficiālā publikācija – “Latgales Vēstnesī” Nr.76 (09.07.1937.): “Ar iekšlietu ministra V.Gulbja “Valdības Vēstnesī” Nr.148 (07.07.1937.) publicēto rīkojumu Borovaja ciems pārdēvēts par Maltas ciemu, bet Maltas ciems par Silmalas ciemu.”

Pašlaik vēl tiek vētītas idejas, kādus mēs vēlētos šos svētkus, taču nenoliedzami, ka kāda nots tajos būs saistīta arī ar vēsturi. Tālab Maltas vēstures muzejs šogad ik mēnesi atgādinās par kādu Maltas “rozīnīti” – faktu, kas raksturo tieši Latvijas Maltu.

18. janvārī grāmatas “Vinnijs Pūks un viņa draugi” autoram Alanam Aleksandram Milnam apritētu 140. gadi. Pasaulē ik gadu šajā dienā svin arī lācīša Vinnija Pūka dienu. Gan autors, gan lācītis un viņa draugi ir labi pazīstami mazajiem lasītājiem, un arvien no jauna arī pašiem lasītājiem gribas iejusties viņu piedzīvojumos.