Divas ar pusi stundas aizraujošo un visnotaļ izglītojošo semināru vadīja Ieva Pīgozne – kultūrvēsturniece, latviešu apģērba vēstures pētniece, mākslas zinātņu doktore, grāmatas “Latviešu apģērbs” (2018) autore. Ieguvusi izglītību Latvijā, Norvēģijā un Īrijā, strādājusi Latvijas institūtā, Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā, Latvijas Kultūras akadēmijā. Patlaban ir pētniece LU Latvijas vēstures institūtā.
Viņa stāstīja par pētniecības projektu “Latgales tērpa attīstība 19. Gs.”, kas tiek īstenots jau kopš 2018. gada 1. janvāra un kas tiek realizēts Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā un to finansē Eiropas Reģionālās attīstības fonds.Lai arī tā rezultāta nākamgad jātop grāmatai, kurā būs ne tikai vēsturiskā daļa, bet arī ieteikumi tiem, kas gribēs tērpus izgatavot un valkāt, tomēr aizraujošs ir arī tērpu izpētes process, par kuru varēja uzzināt minētajā seminārā.
Pētījumā tiek izmantoti dati no dažādiem avotiem: apģērbu daļas, kas saglabājušas no 19. gadsimta un glabājas Latvijas muzejos, laikabiedru apraksti, fotogrāfijas un zīmējumi, kā arī vēlāk pierakstītas vecākās paaudzes atmiņas par apģērbu 19. gadsimtā. “Mēģinu saprast, kas un kā tika valkāts 100 gadu garumā. Tāpat skaidroju, kādas ir ietekmes, kas ir vietējais un noskatīts. Visi materiāli, kas ir par Latgali, glabājas Nacionālajā vēstures muzejā un tur lielākā daļa apģērbu nav datēta. Ļoti sarežģīti ir izpētīt, cik kas ir vecs. Ir posms, kurā tautastērpu nenēsāja, un viss labākais ir aprakts (t.s. mirstamās drēbes). Kad vajag radīt tautastērpu no jaunu, to sāk sacerēt. Un piedzejoto lietu ir tik, ka tās nomāc visu, kas vēl palicis no vēsturiskā,” atzina I.Pīgozne.
Tāpat lektore kliedēja daudzus mītus, piemēram, “Ne no viena novada nav pilna tērpa, ir tikai tērpa daļas no visdažādākajām vietām un laikiem. Starpkaru periodā cilvēki salika kopā un tie dzīvo vēl arvien”. Otrs mīts: katrai vietai ir savs tautastērps. “Ir priekšmeti, kas saglabājušies no dažādiem pagastiem. Tad tos kāds salicis komplektā un nosaucis, piemēram, par Rozentovas tautastērpu. Riharda Zariņa zīmējumā redzamās tērpa daļas es muzejā neesmu atradusi… Vai nu tas ir izdomāts, vai gājis bojā, es nezinu, bet muzejā tā nav. Tā ir tā bēdīgā ziņa.”
Pētniece prezentācijā detalizēti atklāja savus secinājumus par jau izpētītajiem vīriešu, sieviešu tērpiem un, runājot par Latgali, uzsvēra, ka vīriešiem ir daudz tekstuālās informācijas, sievietēm – vizuālās. Tāpat bija arī ieteikumi: gatavojot, komplektējot un valkājot senos apģērbus, nejaukt kopā arheoloģiju un etnogrāfiju, t.i. apģērbus no vēlā dzelzs laikmeta (9.–12. gs.) un no 19. gadsimta. MVM krājuma glabātāja Jana Indričāne piebilst, ka noslēgumā tika demonstrēti fotopiemēri un ieteikumi, ko nevajadzētu darīt, mūsdienās nēsājot tautastērpu, jo ar to mēs izrādām cieņu saviem senčiem. Tāpat lektore atbildēja uz klausītāju jautājumiem, un prieks, ka to bija diezgan daudz.
Skaidrīte Svikša