Jānis Ļubka dzīvo un strādā Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Zaļmuižā, kur vecās muižas teritorijā iekārtojis savu smēdi, viņš turpina vecās latviešu kalējmākslas tradīcijas, darinot metāla darbus etnogrāfiskā latviešu stilā, kā arī mūsdienīgus interjera priekšmetus. Ir saņēmis daudzas atzinības, goda rakstus par nozīmīgu ieguldījumu tautas mākslas attīstībā. J. Ļubkas metālkalumos ir tradicionālās latviešu kultūras simboli, etnogrāfiskie elementi, kas apvienojumā ar metālkalēja augsto meistarību, veido izcilus, filigrānus metālkalumus. Jānis Ļubka ar kalšanu nodarbojas jau kopš 1970. gada. Tas, ar ko viņš tagad nodarbojas, ir karstā metālkalšana. Viņš atklāj galveno meistarības noslēpumu – mīlestību pret darbu. “Vispirms jau ir jābūt tā, ka cilvēkam patīk metāls, ka tas viņu uzrunā. Uzreiz neviens netiek par meistaru, protams, ka tur ir jāmācās, jāzina.”
Pabeidzis 7. profesionāli tehnisko skolu Rīgā kā galdnieks, iemācījās zīmēt, rasēt. Tēvs bija koka amatnieks, arī Jānim patika nodarboties ar koku. Tad apmeklēja juvelieru kursus. Rīgā mācījās pulciņā pie juveliera Dzintara Mežala, kurš mācīja apstrādāt dzintaru un metālu. Dienā Jānis nodarbojās ar koku, bet vakarā pie meistara Dz.Mežala apguva viengabala kalšanu no krāsainā metāla. Lai apstrādātu metālu, bija jāmācās zīmēt, vīlēt, veidot kompozīciju. Staigāja pa muzejiem, pārzīmēja. Tas veicināja atmiņas attīstību, iztēli, veidoja māksliniecisko gaumi. Tur kādus trīs gadus nostrādāja un beigās tika par kalēju. Kļuva par Tautas mākslas studijas "Zīle " vadītāju un nolēma vairāk pievērsties metālam. Sāka nodarboties ar kalšanu, brauca pēc pieredzes uz citām valstīm: Čehoslovākiju, Dienvidslāviju. Atvedu grāmatas, mācījās no tām, arī no fotogrāfijām, ko ieguva ceļojumos.
2000. gadā devās uz vectēva īpašumu Zaļmuižā, kur ierīkoja darbnīcu. Viņš līdz 2002., 2003. gadam vēl pieņēma pasūtījumus Rīgā. Laukos sāka vairāk būvēt mājas, bet nebija labu kvalitatīvu kalumu: durvju eņģu, vēja rādītāju, vārtiņu, krāsns kruķu, tāpēc Jānis saņēma pasūtījumus un izgatavoja arī prakstiskas lietas. Tapa īsti mākslas šedevri: svečturi, aproces, pulksteņi, puķu turētāji, spoguļi, drēbju pakaramie, krēsli, žogi, trepju un balkonu margas, durvju eņģes, vēja rādītāji, vārti no metāla top Jāņa Ļubkas darbnīcā, kas iekārtojusies vēsturiskā muižas vietā.
Taujāts par nākotni Jānis Ļubka, tikai drūmi nogroza galvu un atklāj, ka tā īsti par to pat negribot runāt, jo aizvadīto gadu pieredze liecina, ka jaunie nevēlas strādāt fizisku darbu un, viņaprāt, tāds amats kā kalējs ir uz izmiršanas robežas. Neesot, kam nodot ne savas zināšanas, ne pieredzi: “Es jau Rīgā atstājis studiju, domāju, ja jau uz Rogovku atnāks tāda slavena skola, tad te daudzi gribēs iemācīties strādāt ar metālu. Taču notika tieši pretēji. Interesentu kļuva aizvien mazāk un mazāk. Redz, tas esot smags un netīrs darbs. Tagad man pacietība ir beigusies. Es te esmu, ja kāds grib, lai nāk. Bet tas, ka vecie amatu meistari aiziet, bet jaunie viņu vietā nenāk, manuprāt, ir problēma, kas jārisina valstiskā līmenī, citādi būs atkal jāsāk visu no jauna, tāpat kā mēs to savulaik darījām.”
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
Fotogrāfija no vietnes https://rezeknesnovads.lv/viesiem/senie-arodi-un-majrazotaji/metalkalejs-janis-lubka/
