LT Stable - шаблон joomla Книги

RTA lektores maltēniešiem stāsta par poļiem un latgaliešiem

“Pa prīšku it latvīts, tūlaik poļaks, tod čygōns. Kas tys ir?” – šāda spilgta mīkla būs tikai viens no faktiem, kas paliks prātā no tikšanās ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA)  lektorēm, kuras maltēniešus iepazīstināja ar polu un latgaliešu kopīgo un atšķirīgo.

9. martā Maltā ikvienam interesentam bija iespēju piedalīties Maltas vēstures muzeja rīkotajā seminārā “Poļu kultūras ietekme latgaliešu folklorā” un tikties ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas studiju un zinātņu prorektori, filoloģijas doktori, asociēto profesori Angeliku Juško-Štekeli un filoloģijas doktori Antru Kļavinsku. Šo tikšanos noorganizēja muzeja vadītāja Silvija Pīgožne, kura pērngad Viļānu Novadpētniecības muzejā ekspozīcijas atklāšanā uzrunājusi Angelikas kundzi.

Vispirms A. Juško-Štekele, uzrunājot klātbijušos, teica, ka “pētniekiem ir, ko darīt, pateicoties tradīciju, kultūras nesējiet, tādām kā Maltas muzejs, kā poļu biedrība”, un pauda prieku par to, ka daudzi viņas studenti, tostarp lektore Antra Kļavinska ir izskolojušies un aktīvi darbojas dažādās svarīgās nozarēs. Tāpat A.Juško-Štekele nodeva sirsnīgus sveicienus Silvijai Pīgožnei no RTA rektora Edmunda Teirumnieka, kuram viņa kādreiz bijusi klases audzinātāja!

Prezentāciju vispirms piedāvāja Antra Kļavinska, norādot, ka viņa vairāk ir valodniece, kas pēta etnonīmums – dažādu tautību nosaukumus: “Etniskais sastāvs Latgalē izsenis ir ļoti raibs, bet poļi mūsdienās ir trešā lielākā tautību pēc skaita. Būtiski arī, ka pirmajā tautas skaitīšanā 1897. gadā, kad vēl latviešiem nebija apziņas, kas un kādi esam kā tautība tika minēta “katōļs”. Bet latgaliešu folklorā no tautībām visvairāk minēti čigāni un ebreji, jo uzmanība tiek pievērsta tam, kas atšķiras.” Tāpat viņa pastāstīja, ka latgalieši poļus saukuši par “ļahiem” un “poļakiem”, folkloras tekstos sastopami “poļi un poļaki” un bieži minēti kā vēlami precinieki. Šis apzīmējums esot arī vietvārdos, piemēram, Ciblas novada Pušmucovas pagastā ir vietvārdi Ļahi, Poļaki, bet Kaunatas pusē par poļakiem saukti stārķi (vārds “stārķis” parādās tikai 19.gs. 1.pusē), bet poļu valodā to sauc “bocian”. Savukārt vidzemnieki latgaliešu – Poļu Inflantijas zemniekus) saukuši par polīšiem. Tāpat lektore materiālos bija atradusi arī kādu piemēru no Maltas – “Maltā pūlītes suņs nūkūde žydam vystu”.

Savukārt Angelika Juško-Štekele savā prezentācijā pievērsās poļu zinātnieku skatījumam uz latgaliešiem. Viņa patiešām ieinteresēja izlasīt pērngad ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Viļānu novada pašvaldības un RTA atbalstu izdoto, no poļu valodas tulkoto Stefānijas Uļanovskas 19. gs. beigu etnogrāfiskā tēlojumu “Poļu Inflantijas latvieši” (vienu daļu no trim), kurā ir unikālas liecības par Viļānu apkaimes iedzīvotājiem, tradīcijām, ticējumiem utt. 19. gs. 2. pusē, turklāt “tik skaistā latgalīšu volūdā, kaidā mes vēļ šudiņ namōkam runōt, cik skaisti, byudama pūlīte, kas Latgalā beja nūdzeivōjuse nailgu laiku”! Ikvienam klātbijušajam bija iespēja, atbildot uz jautājumiem, savā īpašumā dabūt gan šo, gan citas RTA grāmatas un balvas. (Šajā ziņā visaktīvākā un zinošākā bija  Klāras kundze, kura arī zināja teikt, ka poļiem vienmēr paticis pucēties un bijis teiciens “pa poļski sasalādēja”, tāpat poļiem raksturīgas košas, dzīvespriecīgas krāsas!)

Taču interesanti bija uzzināt S.Uļjanovskas pamanīto Viļānu apkaimē: latgaliešiem (kurus Uļjanovska saukusi “naši latyši”) tolaik nav bijis augļu dārzu, tie ēduši arī pļavas latvāņus (burkšķus), sievas izšuvušas villaines dievkalpojumu laikā, tolaik lielākā alga bijusi pagasta ormanim; tradicionālo masku vidū bijusi arī maska “sviesta nijējs, miltu kuce”; cilvēki ticējuši, ka nožņaudzot 3 kurmjus vienā rokā tā, lai asins neiztek, cilvēks iegūst pārdabiskas spējas, bet, ja nevar palikt stāvoklī, tad dzer ūdeni, kas iztecējis no balta ērzeļa mutes utt. Tāpat tika minēti, piemēram, valodas pārpratumi – “Muna dušeņka”, “Myužeiga duseišona” – latgaliešiem tas saistījies ar vārdu “dušits” – žņaugt... Lektore minēja arī kādu ekspedīciju Indrā, pie Baltkrievijas robežas, kur cilvēki teikuši – “našenskaja volūda” (latgaliešu, baltkrievu, krievu, poļu vārdu sajaukums). Vārdu sakot: tika piedāvāts daudz informācijas – no smaida līdz pārsteigumam un pārdomām! S.Uļjanovskas atdusas vietu meklē gan Latvija, gan Polija, un šogad maijā ar šādu mērķi plānota ekspedīcija uz kādu klosteri Polijā.

Tāpat A.Juško-Štekele minēja otru pētnieku Vladislavu Veriho, kurš vācis folkloru Ludzas apkārtnē un grāmatā “Podania łotewskie” (1892) pierakstījis 32 pasakas, bet tajās esot daudz latgaliešu folklorai netipisku motīvu (piemēram, personvārdi: Gvida, Ļada, Kasmačs, Zyberts; minēta Amerikas, Āzijas, Āfrikas karaļvalsts; divstāvu māja ar balkonu un parādes trepēm utt., kas noteikti nebija Latgales zemnieka ikdiena). A.Juško-Štekeles  aizraujošo stāstījumu, kas balstīts vispusīgā zinātnieces interesē, varēja klausīties arī pēc lekcijas, baudot brīnišķīgu piparmētru tēju (paldies Poļu biedrības dāmām ar Klāru Kondrovas kundzi priekšgalā!). Tāpat zinātniece atzinās, ka jūt īpašu saikni ar nu jau Svēto Jāni Pāvilu II, un pani Jadviga Okuņeviča ne tikai parādīja visas viņa bildes, bet arī sarūpēja piemiņas dāvanu. Tāpat lektores, iepazīstot biedrības rīcībā esošo grāmatu un materiālu klāstu, izteica nožēlu, ka nav zinājušas par to agrāk, taču solīja braukt ciemos un mācīties runāt poliski!

Jāatzīst, ka zāle ēkā Brīvības ielā 6, Maltā kļuvusi patiešām mājīga (iespējams, te katru nedēļu trešdienās notiekošo dievkalpojumu ietekmē un ar Poļu biedrības dāmu gādību!), taču šī ir tā  reize, kad vēlos atgādināt, ka tā nav tikai mūzikas skolas bijusī ēka, bet – arī mana pirmā skola, kurā sāku mācīties kā pirmklasniece... Tamdēļ īpaši emocionāli bija šajās telpās satikt savu augstskolas pasniedzēju Angelikas kundzi, pateicoties kurai reiz viņas eksāmenā guvu motivāciju visai dzīvei – visu darīt “uz labāk nekā 6 ballēm”...

Taču to panākt var vien, izmantojot dzīves piedāvātās iespējas, kuras daudzi bieži palaiž garām.. Diemžēl. Maltā ir tik daudz inteliģentu cilvēku, kuri ar savu piemēru varētu iedvesmot līdzcilvēkus un arī jauniešus! Ja to nedarīsim, nedod, Dievs, atgriezties tādā līmenī, kādu Latgalē reiz redzējusi S.Uļjanovska: “Ir tādas tautas un zemes, kam it kā būtu uzlikts kāds lāsts. Neviens par tām neinteresējas, nekas par tam nav zināms [..]”. Taču gan tolaik, gan tagad ciemi, pilsētas paši veido savu tēlu! Par spīti neiepriecinošajai statistikai, ko minēja A.Juško-Štekele, – par dzimstības kritumu reiz Latgalē no 13 bērniem ģimenē līdz vienam mūsdienās (starp citu, 1937. gadā Maltā bijis 9913 iedzīvotāji). Pašlaik notiekošais ne globāli, ne lokāli vēl nav bezizeja. Traģēdija būs, ja nemainīsim savu attieksmi... Tad tiešām atkal būsim kaut kas, tikai vairs ne “Poļu Inflantijas latvieši”, bet to tautu pakļauti, kuriem dzimstība pašlaik ir astoņi bērni ģimenē... Ne velti saka – “Sargā sevi pats un Dievs Tevi sargās”... Vārda “sargā” vietā  mūsdienās liekami daudzi darbībās vārdi, bet svarīgākie no tiem – domā un rīkojies!

***

P.S. Bet raksta sākumā minētās mīklas atminējums ir šāds – “Skals, uguns un ogle.” Nu, vai tad tā nav? Latviešiem – sprakšķēšana, poļiem – temperaments, čigāniem – izskats.

Skaidrīte Svikša

Tuvākie pasākumi

Okt
4

09:00 04.10.2019 - 18:00 28.10.2019

Okt
18

18.10.2019 16:00 - 17:00

Okt
21

21.10.2019 12:00 - 14:00

X

Right Click

No right click