LT Stable - шаблон joomla Книги

In memoriam Veronika Tenča-Goldmane (07.06.1928.–11.01.2019.)

Tikai mirkli mums lemts paviesoties virs zemes. Katram ar savu sapņu un darbu ne/piepildījumu. Bet sirdi sastindzinošā ziema vienalga vienmēr un visiem atnāk nelaikā...

“Ziema bargā

Spriedīs tiesu taisnu;

Par zemi –

Un radību visu.”

(V.Tenča-Goldmane)

Piepildījušies šie vārdi no Veronikas kundzes dzejoļa “Gadalaiki” (lai gan nebija ko tiesāt un ziema nemaz nav tik barga)... Bet – šīgada janvāra puteņi sev līdzi aiznesa un Zemes mātei atdeva “meiteni nu Latgolys mežim”...

Dzimusi 1928. gadā Maltas pagasta Kazupes apgaitas mežsarga Jāzepa Tenča 7 bērnu ģimenē. Mācījās Zosnas pamatskolā un Maltas vidusskolā. 1948. gada 22. maijā Veroniku arestēja pirms vidusskolas beigu eksāmeniem (par darbošanos jauniešu pretpadomju pretošanās kustībā), 10 mēnešus pavadīja Rēzeknes cietumā. Pēc tam par  nacionālo partizānu atbalstīšanu sevišķā apspriede (troika) piespriež 10 gadus stingrā režīma nometnē bez tiesībām atgriezties Latvijā. No Noriļskas lēģera sniegiem pēc deviņiem gadiem 1957. gada 7. janvārī viņa atgriezās Latvijā ar divus mēnešus veco meitiņu Ināru. Arī dzīves pēdējos 28 gadus viņa aizvadīja meitas ģimenes gādībā Kuldīgas novada Snēpeles pagasta “Lakstīgalās”. Pēc daudzu gadu klusēšanas un klusuciešot 60 gadu vecumā sākusi rakstīt, lai atmiņu stāstā vēstītu pasaulei par Noriļskas gulagā piedzīvoto. Vēlāk  piedzima “Pastareite” (1999), ko bija iecerējusi un realizēja kā Jāņa Klīdzēja Boņuka “pakaļ spriņģotājas jaunākās māsiņas Agneses” stāstu. Dzimtās zemes mīlestības avots – viņas rakstu un daiļdarbu rozīnīte, kas mudināja runāt gribošo dvēseli, kas zināja katra vārda cenu...

Dievs pret mani ir bijis ļoti žēlīgs, jo dāvinājis ilgu mūžu, gaišu prātu un atmiņu, lai es varētu pastāstīt citiem to, ko viņi nezina,” viņa teica kādā intervijā. Bet paldies Dievam arī par to, ka ļāva sirmajai kundzei piedzīvot savu sapņu īstenošanos: dzīves 90. jubileju, pieminekļa iesvētīšanu saviem domubiedriem-partizāniem – “Maltas lūšiem”, Latvijas 100. dzimšanas dienu un arī divu saturiski nozīmīgu grāmatu nākšanu klajā, viena no kurām (“Vējos izkaisītie”) bija kā viņas pašas atvadmājiens savas dzīves grūtumiem... un mums.

Vai nav Dieva griba, ka slimības skartā kundze divas reizes 2018. gada novembrī rada spēkus mērot tālo ceļu uz dzimto pusi? Vai nav Dieva griba, ka savu stāstu viņa fiziski nevarēja izteikt vārdos, bet nodziedāja skaistā dziesmā, kas nu glabāsies manā diktofona ierakstā... Nav ne mazāko šaubu – katra cilvēka dzīve ir Dieva plānu piepildījums.

“Lakstīgalās” nu neskanēs viena skaista latgalietes balss... Taču tā saglabāsies viņas viedajās domās, daiļdarbos, rakstos, dzejoļos un... atmiņās. Mums bija lemts pieskarties kādam sāpīgam, bet nezūdoša optimisma pilnam mūža piepildījumam! Tas bija mūžs, kas kvēloja cauri sniegiem un izkausēju ledu daudzās sirdīs... Ne katram lemts dzīves sāpes un prieku izteikt vārdos un uz mūžu aizmigt baltumā –, klausoties dzimtās zemes puteņu dziesmā...

Lai Jums silti un balti sniegti arī taisaulē, Veronikas kundze!

Daudzu pateicīgo latgaliešu un līdzcilvēku vārdā –  Skaidrīte Svikša.

P.S. Veronikas kundze zemes klēpī tiks guldīta 19. janvārī Snēpeles pagasta Centra kapos (izvadīšana plkst. 12.00 no Kuldīgas Kalna kapu kapličas).

***

V.Tenčas-Goldmanes atziņas

 “Tāpat no gaisa klēpī krīt vien sniegs un lietus.”

 “Laimīgi tie, kuriem lemts nodzīvot vienā vietā no šūpuļa līdz kapam; kuri visu mūžu gājuši vienā baznīcā un apmeklē vienu kapsētu, kurā atdusas visi piederīgie paaudžu paaudzēs. Man tas nebija lemts, tāpēc zinu tā vērtību”.

“Cilvēks, kurš ir spiests vai pats maina dzīvesvietas, tā īsti mājās vars nejūtas nekad. Viņš ir kā iemests upē, kura plūst starp stāviem karstiem, bet tam nav lemts izkāpt kādā no tiem. Un, ja arī izdodas to izdarīt, tad tomēr viņš nejutīsies kā īstajās mājās.”

 “Tēvzemīte piedrazota raud un gaida... Gaida tos, kam pietiktu spēka un drosmes atgriezties, lai izcirstu brikšņus un izravētu tautas dvēseli. Lai tā nenogrimtu svešas kultūras dūksnājā, kuram nav ne gala, ne malas.”

“Saglobōt volūdu i sovu byuteibu var tikai tī, kuri dzeivoj Latgolā, i na tikai dzeivoj, bet kurim ir lela pošapziņa i augsts pošvierteibys mārs. Vysa muna cereiba ir iz Latgolys kulturys darbinīkim i studejūšū jaunatni. Lai Dīvs jim paleidz!”

Skaidrītes Svikšas fotokolāža, izmantots V.Tenčas-Goldmanes rokraksts no viņas vēstules

Lasīts 3137 reizes