Piektdienas, 6.aprīļa rīts bija dzestrs, pat auksts un ar vēju, taču Maltas muzejā sanēja nu gluži kā bišu stropā. Un kā nu ne, ja uz muzeju savas meistara prasmes parādīt un pastāstīt sava darba noslēpumus ir atbraukuši un atnākuši seši meistari. 

Otrās Lieldienas spēlēdamas, dziedādamas sabrauca Maltā. Tieši tā, kā seno laiku tradīcijas vēstī. Vien braucamie “kumeļi” atšķirīgi – laikmetīgi – nezviedz, nedīdās, bet eleganti, mierīgi gaida rindās kultūras nama pagalmā kā goda sardze – spoži mirdzoša.

Patiešām prieks, ka pēdējā laikā Maltas vārds salīdzinoši bieži izskan pozitīvā nozīmē valsts mērogā. Taču vēl vairāk priecē, kad panākumi ir mūsu jaunākās paaudzes darba un talanta izpausme, tādējādi apliecinot, ka mums blakus ir uzņēmīgi un drosmīgi bērni!

Stalta un lepna māte Latvija šogad svin simtgadi. Latvijas vēstures līkloči – 1941.gada 14. jūnijs un 1945. gada 25. marts, laiks, kad raudāja Latvijas zeme tūkstoš cilvēku balsīs. Šīs šausmas viņā iedvesa komunistiskais genocīds.

Ir klusais gavēņa laiks, kad raisās domas par dzīvi, pasauli, Dievu, līdzcilvēkiem, zemi un tautu. Tās summējas vārdos, notīs, domu graudos, kas uzlikti uz papīra paliek nemirstīgi. “Dzejai piemīt dzīvinošs spēks. Galu galā dzejoļi nav vis vārdi, bet gan uguns salstošajiem, glābšanas virve pazudušajiem, tā ir maize izsalkušo kabatās”. Šī ir Mērijas Oliveras atziņa.