Viens no šādiem klusajiem varoņiem ir Maltas pagastā dzimušais mākslinieks Juris Gaigals (1931–2018), kuram 6. maijā pēc Sv. Mises Rozentovas Romas katoļu baznīcā blakus esošajā kapsētā tika iesvētīts kapakmens. Tas vizuāli var šķist pieticīgs, BET – jāņem vērā fakts, ka tieši tādu to sev bija izvēlējies pats mākslinieks... Taču akmens ir vien auksta liecība, svarīgāk ir tas, kas mākslinieks turpina dzīvot mūsos un iedvesmo!

 Pēc pieminekļa iesvētīšanas Jura Gaigala radi, draugi, kaimiņi, klasesbiedrs Donats Kondrovs un audzinātāja Helēna Jakušonoka pulcējās pie balti klāta galdauta Maltas vēstures muzejā uz gaišu piemiņas brīdi. Līdzcilvēku atmiņu stāsti atklāja cienījamā mākslinieka jaunas vēl nezināmas personības šķautnes.

MVM vadītāja un piemiņas pasākuma vadītāja Silvija Pīgožne: – Mēs viņu pazinām kā gaišu, labestīgu, ļoti pieticīgu un vienkāršu cilvēku, reizē gudru un humora pilnu. Arī ļoti dāsnu, jo daudzās mājās ir mākslinieka dāvātās gleznas. Pēc viņa personālizstādes arī es dāvanā saņēmu gleznu “Cirīša ezers”, kas uzbur bērnības atmiņas par dzimto Aglonu. Bet šoreiz MVM no mākslinieka meitas Daces saņēma brīnišķīgu dāvinājumu – tēva gleznu ar Latgales lauku sētu. Bet šajā pasākumā uzzinājām, ka viņš dejoja tautas deju kolektīvā “Dancis” un nodarbojās ar alpīnismu. Juris Gaigals daudz laika pavadījis pie radinieka Antona Pranča Maltā. Kaimiņos Antona mājai dzīvo Koroļonoku ģimene. (Pasākumā flautu spēlēja Marta Koroļonoka.) Karīna Koroļonoka pastāstīja, ka vienmēr Juris Gaigals maijā nācis lūgties pie tuvējā krucifiksa. Viņa ievērojusi, ka viņam bija aktīva pozīcija, savs viedoklis par visu, ka notiek pasaulē. Koroļonku ģimenei bieži vien sanācis vest cienījamo mākslinieku ar māsu uz Rēzekni, kur viņi uzturējušies pa ziemu. Savukārt Donats Kondrovs pastāstīja, ka viņi ar Juri bija klasesbiedri. Bet abu audzinātāja Helēna Jakušonoka atcerējās fotogrāfiju, uz kuras ir viņa ar abiem puišiem un, vijot atmiņu stāstu, atcerējās viņu kā ļoti gaišu cilvēku, kurš nedusmojās un nesūkstījās par dzīves grūtībām un veselību. Tā kā Jurim esot paticis viss gaišais, skaistais, tad Helēnas  kundze aicināja nodziedāt dziesmu “Pie Dieviņa gari galdi”. Viņa atzina: ja būtu vairāk tādu cilvēku kā Juris, tad dzīvot būtu daudz vieglāk. Par viņu domājot, viņai nāca atziņa – “Sauli var ieraudzīt arī peļķē”.

«Cik jauki, ka tiekamies tēta piemiņas pasākumā pie balti klāta galda un tas ir pieskaņots Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienai. Tētis visu mūžu bija Latvijas patriots, aktīvi iesaistījās Tautas frontē, stāvēja Baltijas ceļā,» atceras meita Dace Gaigala.“2005. gada 4. maijā, kad svinējām Latvijas neatkarības atgūšanas 15. gadadienu, tētis lūdza nofotografēt viņu pie šī koka. Stāstīja, ka tieši pie tā viņš stāvēja 1990. gada 4. maijā, kad Augstākajā Padomē notika balsošana, bet cilvēki pulcējās ārpusē un skaitīja balsis. Stāvēja ar skatienu uz Augstākās Padomes logiem, ar cerību un ticību sirdi, ka Latvija būs brīva.”

Demonstrējot fotogrāfijas no ģimenes albuma, viņa atklāja faktus par vairākiem J.Gaigalam svarīgiem notikumiem un rakstura īpašībām. Bet pasākuma beigās viņa nolasīju novēlējumu no J.Gaigala 2004. gadā rakstītajām atmiņām, kurās mākslinieks uzsvēra: “Ļūti grybātūs, lai myusu īriedni sovūs dorbūs īvārōtu na tikai demokratijas principus, bet golvonais – lai īvārōtu 10 Dīva baušļus.” Tāpat meita nolasīja arī fragmentu no tēta atmiņām par tautas dziesmu ilustrācijām.

***

Nekas nebeidzas nedz ar cilvēka aiziešanu, nedz granīta uzlikšanu viņa atdusas vietā... Nebeidzas, ja ir dzīvots godam un skaisti, ja ir cilvēki, kas atceras un liek daudzpunkti, nevis punktu. Paldies Maltas vēstures muzeja vadītājai Silvijai Pīgožnei par profesionālu attieksmi un pasākuma rīkošanu. Paldies Dacei Gaigalai par atvērtību un izpratni mākslinieka piemiņas saglabāšanā. Paldies katram, kurš piedalījās atmiņu pasākumā pie balti klāta galda, lai dalītos baltās atmiņās par latvieti, kas ir paraugs, kā mīlēt – dzīvi un dzimteni...

Sagatavoja Skaidrīte Svikša

(Pilnu rakstu lasiet “Vietējās Latgales Avīzes” 10.05.2019. numurā.)