LT Stable - шаблон joomla Книги
Kultūra

Kultūra

Vai kādreiz aizdomājamies, cik daudz stāstu zina mūsu upju krasti?! Maltas upes ceļš ir līkumoti akmeņains, pilns noslēpumu, kas tīti daudzu patmaļu (ūdens dzirnavu, kas ir Maltas 1. “rozīnīte”) turbīnu dunas atskaņās. Šī, ap 100 kilometrus līkumojošā slaikā Latgales josta ir robežupe vairākiem pagastiem, tās krastos atrodas daudzas apdzīvotas vietas, viena no lielākajām ir tieši Malta, kurai ir gods saukties tāpat kā šai upei.

Trešdiena, 16 Februāris 2022 09:43

Kara laika mīlasstāsti

Pirmais Pasaules karš: Otto un Anna Rozentovas muiža

1918. gada aprīlī Rozentovas muižas ēkā atradās Vācu 428. kājinieku pulka štābs. Maltas vēstures muzeja krājumā ir divas pastkartes kopijas, kas tika atrastas Vācijā kādā krāmu tirdziņā. Uz vienas no tām, vienā pastkartes pusē atrodas fotogrāfija, kurā attēloti 428. kājinieku pulka virsnieki pie sava štāba Rozentovas muižā.Otrā pusē – vācu valodā rakstīta vēstule, tajā Otto Ješs (Oto Jesch) raksta savai sievai Annai Ješai (Anna Jesch) uz Brombergu Prūsijā (tagad Bidgošče Polijā).

Vēstules saturs (tulkots):

Adresāts: Anna Ješas (Jesch) kundze, Bromberga (Bromberg Prūsijā, tagad Bidgošče Polijā), Vilhelma ielā (Wilhelmstrasse) 21

428. kājnieku pulka (Infanterie Regiment 428) vēstuļu zīmogs

Karalaukā, 1918. g. 15. aprīlī

Mana mīļā Anna.

Tavu mīļo vēstuli esmu saņēmis un ļoti priecājos. Ceru, ka 15. vai 18. maijā varēšu braukt atvaļinājumā. Šobrīd man ar veselību neiet labi, es biju stipri saaukstējies, man vairākas dienas vajadzēja palikt gultā, man ir stipras galvas un kakla sāpes un nav apetītes, es netiku gulējis uz kažokādas jakas. Uz redzēšanos, ar sirsnīgiem sveicieniem un skūpstiem palieku Tavs Oto.

Uz otras pastkartes vienā pusē attēlota Rozentovas muižas ēka, priekšplānā atrodas vācu karavīri kopā ar orķestri, muižas otrajā stāvā uz balkona stāv pieci virsnieki, viens no tiem – Otto. Uz pastkartes labi saskatāma Rozentovas muižas ārējā fasāde, kāda tā izskatījās 1918. gadā.

2020. gadā Maltas vēstures muzeja krājumā nonāca priekšmets – saliekams gultas rāmis no Rozentovas muižas. Pēc savas konstrukcijas tas atgādina karalaikā izmantotās saliekamās gultas. Vai šo gultas rāmi bija atstājuši Vācu 428. kājinieku pulka piederīgie, nav zināms, bet varbūtība pastāv. Varbūt pats Otto bija gulējis šajā gultā, kad savai sievai rakstījis minētās rindiņas...

Diemžēl šī mīlasstāsta turpmākais liktenis muzejam nav zināms. Vai Otto izveseļojās un maijā aizbrauca atvaļinājumā, lai satiktu savu sievu Annu? Vai beidzoties karam viņš palika dzīvs un viņi kopā nodzīvoja vēl daudzus gadus? Pieņemot, ka Otto pēc kara atgriezās Vācijā, vai viņš kādreiz atcerējās un citiem stāstīja par Rozentovas muižu un tās apkārtnē pavadīto laiku, vai viņa atmiņās zem tilta burbuļoja Maltas upe, skatam paveroties uz Rozentovas baznīcu? Vai viņš savās atmiņās kavējoties aprakstīja greznās muižas telpas, vai kāpnes uz otro stāvu čīkstēja, kāpjot pa tām augšup un lejup, un vai muižā bija palicis kāds iepriekšējo iemītnieku gars, kas traucēja naktīs gulēt? Varam tikai minēt, šajā gadījumā mums tika dota tikai neliela iespēja ielūkoties vienā vēstures fragmentā, kas ir tikai mazs mozaīkas gabaliņš no kādas ģimenes stāsta. Šī mazā vēstures liecība sevī nes ļoti svarīgu informāciju par Rozentovas muižu un tās vēsturi Pirmā pasaules kara laikā.

Zināms, ka pirms Pirmā pasaules kara muižnieki muižu pameta un aizbrauca uz ārzemēm. Līdz brīdim, kad muzeja krājumā nonāca šīs pastkartes ar muižas attēliem un vēstuli, nebija skaidru liecību par muižas izskatu un likteni Pirmā pasaules kara laikā. Šajā laika posmā netālu no Rozentovas Svētā Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīcas tika uzcelts (vai līdz galam nepabeigts) piemineklis ar akmenī iekaltu vācu kārškrustu un dzelzs divīzijas krustu. Šis piemineklis bijis gandrīz divstāvu nama augstumā un zem tā izbūvētas akmens velves. No akmeņiem, kas tikuši izmantoti šī vācu pieminekļa celšanai, sākotnēji bija domāts celt Rozentovas mūra baznīcu, projekts 1915. gadā ticis iesniegts Vitebskas guberņas Celtniecības pārvaldei. Par lietas tālāko gaitu trūkst ziņu. Acīmredzot mūra baznīcas celšanas ieceri izjauca Pirmais pasaules karš. Iespējams šis piemineklis ticis uzcelts laikā, kad Rozentovas muižā uzturējies Vācu 428. kājinieku pulks. Pirmā pasaules kara laikā – no 1918. gada februāra līdz novembrim Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Šīs fotogrāfijas pie Rozentovas muižas tika uzņemtas divus mēnešus pēc šiem notikumiem. Pieņemot, ka šis pulks uzturējies Rozentovas muižā un tās teritorijā tos 10 mēnešus, iesaistot vietējo darbaspēku, bija iespējams uzcelt vērienīgo pieminekli, kas saglabājies vairākās pēckara laikā uzņemtajās fotogrāfijās. Pašlaik no pieminekļa palicis vien neliels akmens fragments mežā un neliels kolonnas fragments pie baznīcas.

 

Otrais Pasaules karš: Sonja Andruča un Bruno Rišovs Solomenkas sādžā

Maltas pagasta Solomenkā dzīvojušā Ignata un Jadvigas Andruču ģimenē izauga 8 bērni: 4 vecākas māsas un brālis, vēlāk piedzima vēl 2 jaunāki māsa un brālis. Kas zina, varbūt ģimene kļūtu vēl kuplāka, ja paspētu 1930. gada ziemā Jadvigu laicīgi aizvestu līdz Maltas slimnīcai un izoperētu plīsušu aklo zarnu… Runāja, ka viņa bijusi gaidībās ar kārtējo bērniņu… Mammas lomu uzņēmās vecmamma Apolonija un tēva māsa Paulīna.

Viena no bērniem bija mana tanteSonja, dzimusi 1924. gada 6. janvārī. Skolā Maltā Sonjai padevusies vācu valoda un vācu valodas skolotājs esot palielīdams vienmēr teicis, ka viņa noteikti apprecēsies ar vācieti.

Otrā pasaules kara laikā Maltas pagasta Solomenkas sādžā esot uzturējušies vācu armijas sakarnieki. Tā nu viņi staigājuši pa mājām un prasījuši kaut ko ēdamu: špek, jaiki, maslo, cviebel (speķis, olas, sviests, sīpoli). Vietējās saimnieces vāciski nav varējušas saprast un saukušas palīgā Sonju. Tā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Bruno Rišovu (Bruno Rischow). Bruno bijis sakarnieks, un no radiem dzirdēts, ka armijas biedri viņu saukājuši par „Rischow cirku”, jo viņš mīlējis putnus, zvērus un tos visus vācis sev līdzi, ja ticis sūtīts uz citu vietu.

Tante Sonja 1943. gadā palika stāvoklī un viņi norunāja, ka precēsies Vācijā. Kad vācieši devās prom, viņš savai mīļotajai nometis cigarešu paciņu, kurā bijusi viņa vecāku mājas adrese Vācijā. Viņš aicināja mīļoto doties turp un viņu sagaidīt no kara. 

Esmu dzirdējusi radus runājam: ja Sonjas māte būtu dzīva, nez vai 19 gadus veco meitu piektajā grūtniecības mēnesī palaistu vienu kara laikā uz Vāciju. Bet viņa, aizsūtījusi līgavaiņa vecākiem telegrammu par savu ierašanos, 1943. gada vasarā devās ceļā ar vilcieniem uz Vācijas pilsētu Štrāzlundi. Līdzi ciemakukulim esot bijusi spirta pudele un kaut kas vēl. Vācijā stacijās esot uz viņu rādījuši ar pirkstu un saukuši: “Rate!” (žurka). Nokļuvusi līdz Štrāzlundei, bet no sagaidītājiem ne vēsts. Izrādījās, ka viņa bija atbraukusi ātrāk par telegrammu. Labi, ka zinājusi adresi un lūgusi kādu vietējo aiziet pie līgavaiņa vecākiem paziņot par savu ierašanos. Par to apsolījusi cienastam vesto spirta pudeli...

Vecāki uzņēmuši ļoti labi, bet bijušas citas nedienas ar valodu. Skolā viņa labi pārvaldīja vācu valodu, bet līgavaiņa vecāki runājuši nesaprotamā dialektā, tā sauktajā plattdeutsch, ko lieto Vācijas ziemeļos. Pēc tam kaut kā ielauzījušies.

Līgavainis tikmēr karojis frontē. 1943. gada 5. novembrī piedzima mans pirmais vācu brālēns Vilis. 1944. gadā Bruno dabūja dažas dienas atvaļinājuma no armijas uz atgriezās mājās pie vecākiem. 1944. gada 14. jūnijā „nosvinēja” kāzas... melnā, jo bija saņemta sēru vēsts par karā kritušo līgavaiņa brāli. Pēc kāzām jaunais vīrs atkal atgriezās frontē.

Pienāca 1945. gads, Vācijas sakāve, ienāca Sarkanā armija, bet no jaunā vīra nebija ne vēsts. Uzvarētāji piedāvāja Sonjai atgriezties Latvijā, bet viņa jau bija iedzīvojusies un atteicās doties uz Latviju, arī baidīdamās, ka tūlīt pār viņu nāks represijas. Bruno vairākus gadus bija gūstā. Cik atceros, stāstīja par kaut kāda pazemes metro būvniecību. Atgriezās tikai 1949. gadā, un dēlēns Vilis brīnījās par onkuli Bruno. Pēc tam piedzima vēl divi dēli – 1951. gadā  Ernst-Otto un 1952. gadā Karl-Heinz.

Bruno palika uzticīgs savam vaļaspriekam un mājās Štrāzlundē viņam bija dažādu šķirņu vistas, pīles, zosis, baloži utt., ar kuriem viņš piedalījās izstādēs un plūca laurus. Sonja un dēli vienmēr bija galvenie palīgi.

Pirmā tikšanās Latvijā notika 1968. gadā, kad Sonja atlidoja uz Rīgu kopā ar jaunāko dēlu Karl-Heiz. Atkal atbrauca ātrāk nekā izsūtītā telegramma, kura ceļo vēl šobaltdien… Tā bija visu māsu un brāļu alkalredzēšanās. 1994. gada 14. jūnijā Štrāzlundē svinējām viņu Zelta kāzas un 2004. gadā – Dimanta kāzas. Viņiem ir 3 dēli, 6 mazbērni, 9 mazmazbērni, 2 mazmazmazbērni. Domāju, ka abi no kādas mākoņu maliņas priecājas par kuplo atvasīšu pulku.

Kad radās iespēja braukt uz Latviju, viņi katru otro gadu brauca un noteikti arī uz Maltu – savu iepazīšanās zemi… Tā jau saka, ka visskaistākā vieta ir tur, kur tu esi bijis laimīgs… Viņi vienmēr teica, ka, esot Vācijā, sirds un prāts vienmēr ir Latvijā, un otrādi, kad domā par ģimeni un mājiniekiem. Bruno vienmēr nosodīja karu, bet arī pateicās liktenim par iespēju tajā satikt savu vienīgo mīļoto latviešu meiteni. Tante Sofija savulaik ciemojās Latvijā, staigāja pa tām vietām, kur iepazinās ar savu mūža mīlestību...

(No Intas Zeidmanes (dz. Andručas) atmiņām, kas iesniegtas Maltas vēstures muzejam, 2022)

Pirmdiena, 31 Janvāris 2022 10:27

Sācies Maltas nosaukuma 85. jubilejas gads!

Visiem, kam Latvijas Malta ir tuva, 2022. gads noteikti būs zīmīgs ar jūlijā gaidāmo tās 85. jubileju. Vēl svaigā atmiņā daudziem ir krāšņās, plašās un daudzveidīgās svinības pirms pieciem gadiem, bet laiks, kā tam arī jābūt, ir ieviesis korekcijas, un mums jāpieskaņojas jaunajiem – neprognozējamajiem nosacījumiem. Taču – tas nedrīkst atņemt prieku par mūsu dzimtās, tuvās vai nesen atklātās vietas – MALTAS svētkiem (ne dzimšanas dienu, bet drīzāk krustabām).

FAKTS. Pamatojoties uz 1936. gada 9. decembra "Likumu par apriņķu un pašvaldību administratīvām robežām, pašvaldību tiesību piešķiršanu ciemiem un par ciemu nosaukumiem", 1937. gada 2. jūlijā tika izdots iekšlietu ministra V. Gulbja un Pašvaldību departamenta direktora v.i. G. Gauča rīkojums par ciemu pārdēvēšanu. (Oficiālā publikācija – “Latgales Vēstnesī” Nr.76 (09.07.1937.): “Ar iekšlietu ministra V.Gulbja “Valdības Vēstnesī” Nr.148 (07.07.1937.) publicēto rīkojumu Borovaja ciems pārdēvēts par Maltas ciemu, bet Maltas ciems par Silmalas ciemu.”

Pašlaik vēl tiek vētītas idejas, kādus mēs vēlētos šos svētkus, taču nenoliedzami, ka kāda nots tajos būs saistīta arī ar vēsturi. Tālab Maltas vēstures muzejs šogad ik mēnesi atgādinās par kādu Maltas “rozīnīti” – faktu, kas raksturo tieši Latvijas Maltu.

18. janvārī grāmatas “Vinnijs Pūks un viņa draugi” autoram Alanam Aleksandram Milnam apritētu 140. gadi. Pasaulē ik gadu šajā dienā svin arī lācīša Vinnija Pūka dienu. Gan autors, gan lācītis un viņa draugi ir labi pazīstami mazajiem lasītājiem, un arvien no jauna arī pašiem lasītājiem gribas iejusties viņu piedzīvojumos.