Maltā no senseniem laikiem iesakņojušies un dzīvo dažādu kultūru un ticību cilvēki. Mēs esam bagāti ar trim dievnamiem. Tā kā šogad Lieldienas svinējām visi kopā, tad kristīgo konfesiju pārstāvji – Romas katoļu Rozentovas draudzes prāvests Rinalds, pareizticīgo dievnama vecākais Anatolijs Jasinskis, vecticībnieku draudzes pārstāve Tatjana Visocka, kā arī poļu biedrības vadītāja Klāra Kondrova un senioru vārdā Antoņina Ostrovska vēlēja visiem priecīgas Lieldienas.
Vidusskolas vecāku klubiņa dalībnieces bērnus aizrāva ar darboties prieku radošajās darbnīcās, izkrāsojot gan īstas, gan papīra olas un piedaloties “Lieldienu olu” izstādē. Kamēr bērni darbojās, tikmēr Maltas poļu biedrība jau bija uzbūrusi Lieldienu galdu pēc poļu kultūras tradīcijām. Acis un sirdi priecēja smalki aptamborēts galdauts ar tamborētiem olu elementiem, vāzē izplaucēti bērzu zari ar krāsainām – tamborētām olām, svētbilde, izdiedzētie zaļie asniņi, krāsotas olas un cālēni. Uzburta noskaņa kā filmā, kur aiz Lieldienu galda sēž saime, šoreiz tie bija Poļu biedrības biedri Klāra Kondrova, Donāts Kondrovs, Bernadeta Šmaukstele, Natālija Kondrova, klāt neesot, bet līdzdarbojoties — arī Jadviga Okuņeviča.
“Ir myusim dzīsmē spāks, kas ļaus vēļ pazavērt iz lītom sovaižuok – tuos lobā vērst” – ar latgalisku azartu muzicēja un dziedāja Kristīne Zeltiņa un Normunds Štekels. Pirms katras uzstāšanās ar asprātīgiem dialogiem klausītājus priecēja savedējas Ingūna un Elīna, gudrojot, ko var un ko nevar savest kopā. Kā jau “Latgaliskajā azartā”, jāprot pasmaidīt un pajokot par sevi un citiem. Pēc ansambļa “Varaveiksna” trešās dziesmas “Kū es jauna nadareju” savedēja Elīna gluži vai uzsprāga: “Vai tu dzirdēji, ko dāmas dziedāja?! Nevis es, bet viņas ir īstās svilpastes. Nē, ieteikt un iepazīstināt nevar. Ņems vēl un aizlaidīsies no Maltas uz Malnavu, vai kur tālāk. Malta tukša paliks! “
Savedējas jau cerēja, ka neviens mūžam neatminēs, kas atrodas viņu grozā, kas apsegts ar villaini, un balvā solīja milzu strausa olu – krāsotu (lielo šokolādes olu). Bet nekā! Sandra no “Rutuļiem” precīzi nosauca atminējumu – “zača spyrys”. Izrādās, viena “spyra” (krāsaina dražē ar cepumiņu viducī) esot izvēlusies no groziņa un izjauca savedēju plānus. Izrādās, ka no rīta savedējas sasveicinājušās ar zaķu mammu un tēti, kas sagaidīja atnācējus pie KN, un šie piebēruši pilnu groziņu. Lieldienās, kā jau Lieldienās, visādi brīnumi notiek!
Ansambļa “Kalinuška” dziedātājas turpināja ieaust krievu tautas melodijas un krāsas Latgales un Maltas laika deķī. Savedējas visu laiku centās pajautāt kaut ko tādu, lai neviens nezinātu atbildi. Izdomāja! Atminiet, kas tas ir: “Bīzu putru izvuora kotlā, svīksts vydā palīk naizkuss”. Atminējumu zināja trīs jaukas dāmas, par to nopelnot pa krāsotai olai. Tad savedējas runāja par zīmēm, kas iegrebtas vecajās karotēs. Senos laikos saimes bijušas lielas, kalpu ļaužu bijis daudz, lai nesajauktu karotes – lika karošu kokā, rindās. Katrs savai karotei izgrieza kādu zīmi. Tad nu sākās jautrās sacensības, trīs karošu koki, ap kuriem jānes ola karotē, trīs karotes, trīs olas, trīs komandas – un jautrība. Uzvarētāju komandai – olas, visiem citiem “začu spyrys”. Tālāk savedējas sprieda, ko varētu ieteikt, ko savest kopā. Nu jā, kapelas meitu, kā liepiņu, viducītī tādi glauni puiši. Nē, nē, par tiem labāk neminēt. Aizvils prom kā likts! Labi, ka nav sabraukuši no visām Latgales maliņām, citādi ierunātu, pierunātu un galu galā saderētu. Tāpat deju kolektīvā ‘Rutuļi” – diženi tēva dēli, meitas kā liepas. Šos te vajagot apdziedāt. Un tā arī darīja, apdziedāja: “šudiņ mes, niuļa mes, Rutuļus apdzīžam. Kai jī ilgi perieja i par jaunīm cerieja… ” Savedējas prātoja un strīdējās tālāk, līdz izlēma stādīt priekšā ļoti glaunu un diženu tēva dēlu – ermoņiku un bajāna vecmeistaru no Balviem, Jāni Lazdiņu, kuram līdzi bij paņemts bajāns, ermoņikas, ar kāju sitamas bungas un svilpe. Vecmeistars – orķestris muzicēja ar latgalisku azartu un klātesošie dancoja.
Savedējas piekusušas prātoja, ka otrajās Lieldienās visiem jādanco, lai vasarā mušas nekostu, odi nespiegtu, nātres nedzeltu un kājas nepiekustu dancojot un strādājot visu garu vasariņu. Tādēļ Maltas vidusskolas vecāku klubiņa dalībnieces un Olga Orlova aicināja gan bērnus, gan pieaugušos iemācīties rotaļdeju “Strautiņš”. Dejotāju “strautiņš” jautri aizburbuļoja pa zāli. Bet bērni vēl tika uzrunāti un aicināti ripināt olas interesantā spēlē ar mīkstajām rotaļlietām. Kad visi gribētāji bij izdancojušies un izrotaļājušies, savedējas apsprieda, ka pa ausu galam bija dzirdējušas par Malnavas muzikantiem. It kā solījies būt pats Jānis Stafeckis. Laikam jau nekā, bet šīm Jānis briesmīgi patīkot. Esot tāds laipns, runīgs, glauns, atsaucīgs, kā arī solījies būt ar visu savu kapelu “Malnavas muzikanti“, – tā jokoja savedējas. Un atkal varēja izdancoties.
Pēc dančiem savedējas atkal domīgas– tagad nu gan esot tā — kā veikalā ieej, tā naudu no maka kā ar vēju izpūš. Senos laikos par olām varēja dabūt preci. Savedējām to esot stāstījis tēvs, kuru viņa tēvs esot sūtījis uz bodi. Vecaistēvs esot sacījis: “Paņem grozu ar olām un dodies uz bodi. Piecas olas atdosi par papirosu paciņu ar to zilo svītru un par pārējo – sev konfektes.” Tēvs aiziet uz bodi, bodnieks vaicā: “ Ko tu gribi puis?” Tēvs atbild: “Par tēva olām – papirosu paciņu, par manām olām – konfektes…”
Ak vai ! Savedējas, aizrāvušās ar stāstiem par senatni, bij aizmirsušas par tagadni. Nāca talkā vecāku klubiņš un Olga ar nominācijām no “Lieldienu olu” izstādes. Tika piešķirtas sešas nominācijas, un visas sešas konfekšu kārbas saņēma darbīgie bērni. Paldies poļu biedrībai un ansamblim “Varaveiksna” par gaumīgajām Lieldienu kompozīcijām. “Myusu dzīsmēs ir pavasara pyupolu syltums, lozdu skarenis vīglums i rudiņa orumu gryutuo i brīdeiguo dvaša, myužeibys garuo viertine, kurai nav i nikod nabyus gola” (Anna Rancāne). Tautas mūzikas festivāla izskaņā tautas mūzika, tautas dziesmas un kapela “Malta”. Paldies visiem visiem, kas pielika pūles, kas līdzdarbojās lai svētki izdotos!
Maltas KN vadītāja Elīna Prusaka
