***
V. Tenčas-Goldmanes atziņas
«Tāpat no gaisa klēpī krīt vien sniegs un lietus.»
«Laimīgi tie, kuriem lemts nodzīvot vienā vietā no šūpuļa līdz kapam; kuri visu mūžu gājuši
vienā baznīcā un apmeklē vienu kapsētu, kurā atdusas visi piederīgie paaudžu paaudzēs.
Man tas nebija lemts, tāpēc zinu tā vērtību».
«Cilvēks, kurš ir spiests vai pats maina dzīvesvietas, tā īsti mājās vairs nejūtas nekad. Viņš ir kā iemests upē, kura plūst starp stāviem krastiem, bet tam nav lemts izkāpt kādā no tiem. Un, ja arī izdodas to izdarīt, tad tomēr viņš nejutīsies kā īstajās mājās.»
«Tēvzemīte piedrazota raud un gaida... Gaida tos, kam pietiktu spēka un drosmes atgriezties, lai izcirstu brikšņus un izravētu tautas dvēseli. Lai tā nenogrimtu svešas kultūras dūksnājā, kuram nav ne gala, ne malas.»
«Saglobōt volūdu i sovu byuteibu var tikai tī, kuri dzeivoj Latgolā, i na tikai dzeivoj, bet kurim ir lela pošapziņa i augsts pošvierteibys mārs. Vysa muna cereiba ir iz Latgolys kulturys darbinīkim i studejūšū jaunatni. Lai Dīvs jim paleidz!»
***
Himna Latgalei
Sveika, Latgale, dzimtene mana!
Upmalas birztalā dzeguze zvana,
Straujie pakalni metas jau zaļi,
Cīruļi debesīs vītero skaļi.
Saullēktu sveicinot, baznīcu zvani,
Uz rīta lūgšanu aicina mani,
Radība visa dzied korāļus Dievam,
Par dāvāto dzīvību mums ikvienam.
Zilie ezeri draiski ņirb saulē,
Baltie lielceļi aicina tālē,
Ceļmalu krusti ceļniekus svēta,
Laipni ver durvis katra sēta.
Staltais Mākoņkalns Rāznai klanās,
Prieks un lepnums deg krūtīs manās,
Te mana tauta, te mana vieta -
Mūžīgi būšu pie tās es sieta.
(V.Tenča-Goldmane)
***
Jau sen mani moka dažādi jautājumi: kāpēc Latgale kļūst tukšāka un tukšāka no pamattautas un kad tur beidzot tiks apturēts pārkrievošanas process? Kas un kāpēc ir atstājuši savu novadu un turpina to darīt joprojām? Kādi cilvēki tur palika vai arī cenšas atgriezties, lai savai zemei un tautai palīdzētu? Pacentīšos izteikt savas domas pirmā un ļoti gaidīšu jūsējās.
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāpagriež laika rats atpakaļ vairāk kā piecdesmit gadus, un visas vajadzīgās atbildes būs rokā. Beidzot mēs sapratīsim to, kāpēc latgalietis, kurš, pēc savas dabas būdams konservatīvs, tomēr ir spējis atstāt savu sētu, savu ierasto vidi un devies plašajā un svešajā pasaulē, kurā nebūt nebija viegli iekļauties un iedzīvoties. Vieni to negribēja, citi atkal nemācēja, bet rezultāts viens - pazemojumi un ciešanas gadu gadiem, kamēr pieslīpējās pie visa jaunā un sāka justies ciešamāk. Visa posta un nelaimju sākums bija nežēlīgās represijas. Veselas dzimtas tika izrautas no savas zemes un mājām ar visām saknēm un aizsūtītas verdzībā uz "varenplašo", mājokļi nopostīti vai arī tos ieņēmuši "laimes meklētāji" no Austrumzemes, tāpēc pārnācējiem pēc ieslodzījuma izciešanas dzimtenē vietas vairs nebija. Tā viņiem nācās doties pāri Aiviekstei uz pārnovadiem, no viena svešuma uz otru. Tur tie jutās drošāk, jo nebija zināma viņu pagātne, kuras dēļ varētu tikt vajāti. Sekoja kolektivizācija. Ļaudis atstāja tās vietas, kur bija liesas un neauglīgas zemes, kā Latgales augstienē ap Rāznu. Ja atsevišķa saimnieka ar lielu mīlestību koptā un ar sviedriem slacītā zemīte kādu ražu tomēr deva, kopsaimniecībā tā drīz vien pārvērtās par pustuksnesi, kur kopējus gaidīja nabadzība un izputēšana, tāpēc vajadzēja glābties bēgot, ja ne sevis, tad savu bērnu dēļ.
Ļoti daudzus mūsu novada jaunos speciālistus iztrenkāja pa visu valsti, jo tolaik bija mērķis tautu pēc iespējas labāk sajaukt un atšķirt no domubiedriem. Mēs, latgalieši, savā ziņā izrādījāmies ciets rieksts priekš viņu vājajiem zobiem, jo bijām stipri savā ticībā un stūrgalvīgi turpinājām pie tās turēties. Šajā ziņā tikt galā ar pāmovadniekiem bija daudz vieglāk. To visu ļoti labi atceras manu skolasgadu līdzgaitniece Regīna Šmaukstele-Gribuste. Varu iedomāties, kā jutās biklā Latgales meitene, atstājot ierasto vidi. Tikai ar centību un darbu viņai izdevās iekarot savu vietu un cieņu plašākā sabiedrībā.
Arī lielāka daļa inteliģences devās uz Rīgu un pārnovadiem, jo tur tos gaidīja iespējas augt un attīstīties. Tā jau cilvēku pats Dievs ir radījis - tiekties, rauties uz gaismas un saules pusi. No mūsu mīļās tēvzemītes aizplūda "tautas smadzenes" un arī darbarokas, bet, kā jau no vielas nezūdamības likuma zinām, dabā vieta tukša nepaliek. To aizpildīja tādi paši bēgļi un laimes meklētāji no austrumiem, nesdami līdzi mums svešus, nepieņemamus likumus un tikumus.
Bez mīlestības un šā tā koptā zeme maz pamazām aizauga ar nezālēm un brikšņiem, bet citkārt skaidrā un tīrā tautas dvēsele tika piesārņota ar svešādām un greizām idejām. Bet, pats galvenais - tik ļoti ticīgo latgalieti "sanaidoja" ar Dievu, un tādēļ viņš it kā pazaudēja pats savu būtību un iekšējo pasauli, kura tika būvēta gadu simtiem.
Jā-ā-ā!!! Bet tēvuzemīte piedrazota raud un gaida... Gaida tos, kam pietiktu spēka un drosmes atgriezties, lai izcirstu brikšņus un izravētu tautas dvēseli. Lai tā nenogrimtu svešas kultūras dūksnājā, kuram nav ne gala, ne malas. Jo mēs visi labi zinām, ka izkļūt no bezdibeņa izdodas retajam un tikai tādā gadījumā, ja vajadzīgajā brīdī tiek pasniegta palīdzīga roka.
(Maltiete Veronika Tenča-Goldmane)
