Atmodas laika aktīviste Antoņina Ostrovska tolaik strādāja sakaru nozarē. Maltas pagasta padomes priekšsēdētājs Viktors Kancāns palūdzis, vai varētu noorganizēt sakarnieku vīriešus doties uz Rīgu. Antoņina piezvanījusi uz Krūzu ģimenes mājas telefonu. Tālāk, savstarpēji sazinoties, sekojis Valda Krūzas, Vladislava Novika, Jāņa Krūzas, Aivara Kāršenieka lēmums doties uz barikādēm. Antoņina pasākumā jautāja jauniešiem: “Ko es tajā laikā darīju pie televizora ekrāna?” “Lūdzāties,” atbildēja kāds jaunietis. Jā, tas bija laiks, kad tuvinieki lūdzās par saviem mīļajiem, par visiem Latvijas cilvēkiem, kuri atradās barikādēs.
Uz pasākumu no Rēzeknes ieradās Ingūna un Artūrs Zeiļas. Artūrs tolaik strādājis par akmeņkali Maltā, piedalījās arī represēto piemiņas akmens izveidošanā Stacijas ielas skvērā. Ingūnai barikāžu laiks saistās ar mīlestību. Viņai tanī laikā bija 19 gadi. Kad uzzinājusi, ka Artūrs ir Rīgā uz barikādēm, palūgusi mammai salasīt somu. Tēvs raizējies: “Kur tu viņu vadi?” Mamma teikusi, ka “viņa ir tik spītīga, ka vienalga aizbrauks, pa logu izleks. Vismaz ar siltām zeķēm lai brauc”. Zaķusalā Ingūna divas diennaktis smērēja maizītes. Jauna meitene nokļuva politiskos apstākļos bez īpaša nodoma. Tikai ar laiku, esot blakus patriotiski noskaņotam cilvēkam, arī viņā modās šī sajūta. Artūrs uz barikādēm devies no Krāslavas LNNK nodaļas. Uz Rīgu viņus aizveduši ar “Volgu”. Trīs diennaktis apsargājis Augstākās Padomes ēku.
Lija Kļaviņa-Lozda braukusi no Lūznavas kopā ar skolotājiem un studentiem. Tie bijuši divdesmitie datumi. Rīgas ielās milzum daudz cilvēku. Lūznavas cilvēki diennakti atradušies Zaķusalā pie TV torņa. Televīzijas ēkā drīkstējis ienākt tikai, ja palicis slikti. Lijai vīrs stāstījis, ka pirmajā stāvā atradās Jelgavas studenti, starp kuriem bijis arī viņš. Jaunie puiši būtu pirmie, kuriem būtu jāatvaira uzbrukums televīzijai. Pirmās dienas atmiņas – ugunskuri, tēja, sarunas, liela skatuve, no kurienes skanējušas patriotiskas dziesmas mākslinieku izpildījumā (iespējams, ka uzstājās Ieva Akurātere). Rīts uzausis skaists, saulains, bet atnākusi arī satraucoša informācija par iespējamo OMON desantu pie televīzijas torņa. Tikušas izveidotas trīs cilvēku ķēdes ap televīzijas torni. Sievietes stājās kopā ar vīriem, bet drošības apsvērumu dēļ viņām atļāva nostāties tikai trešajā rindā. Lija devās uz barikādēm, domājot par to, kā aizstāvēt savu ģimeni. Tas bijis primārais. Pārliecība, ka kādam no ģimenes noteikti jābūt barikādēs.
Atceres pasākumu sāku ar domu, ka katram no klātesošajiem ir savas asociācijas ar vārdu “barikādes”. Ievadā nolasīju Diānas Ļubartes emocionālās pārdomas par to, kas septiņgadīgai meitenei bija barikādes. Un tas ir Krūzu ģimenes stāsts. Par tēti Valdi, kurš devās uz barikādēm, un māmiņu Antoņinu, kura pārdzīvoja par viņu.
Lai arī muzejā ir Valda atmiņas par barikāžu laiku, bet dzirdēt klātienē viņa stāstu bija vienreizēja iespēja. Tam līdzi nāk pārdzīvotais, tās ir emocijas, stāstījumā ir nianses, kas bagātina jau zināmo informāciju, tās ir cilvēka acis un domas, kuras arī pašlaik, 32 gadus pēc notikumiem, pauž stingru pārliecību: ja pašlaik būtu jāaizsargā valsts neatkarība, brauktu atkal.
Valdis pastāstīja, ka tobrīd bijis viesībās pie radiem, kad no mājām atnākusi sieva Ņina. Viņa nodeva Antoņinas Ostrovskas aicinājumu doties uz Rīgu, uz barikādēm. Uzreiz cēlies kājās, jo bijusi pārliecība, ka jābrauc. Lai būtu, ko atcerēties, bērniem pastāstīt. Sievietes bija asarās – sieva, māte, sievasmāte, protams, negribēja laist. No mājām piezvanījis brālim Jānim. Pateicis, ka pulcēšanās pēc stundas pie pagasta. Četrus puišus – Valdi Krūzu, Jāni Krūzu, Vladislavu Noviku, Aivaru Kāršinieku – priekšsēdētājs Viktors Kancāns pats aizvedis ar pagasta mašīnu uz Rēzekni, kur autobusā reģistrēja. Rīgā diena pagājusi kā putrā. Vakara pusē tilts un ceļi līdz tiltam bija nobloķēti ar smago tehniku, mašīnas piepildītas ar šķembām. Sāka nākt informācija par OMON darbībām, kļuvis satraucoši. Vietējie cienājuši ar maizītēm, tēju. Malkas ugunskuriem vajadzējis daudz, nespēja vest. Armijas katlos vārīja putru. Redzējis, ka staigāja žurnāliste un intervēja. Nākamajā vakarā devušies mājās, viņu vietā atbraukuši citi. Nekas viņus ar varu nesūtīja, tā bija cilvēku brīva griba.
Barikāžu dalībnieku atmiņu stāsti, Jāņa Krūzas kažociņš, kurā bija uz barikādēm, trušādas ausaine (t.s. “pižiks”), Vladimira Kokojeva fotogrāfijas uz ekrāna, smaržīga zāļu tēja un KN sarūpēts cienasts radīja kopējo barikāžu laika noskaņu. Pasākuma noskaņā svarīgi, protams, klātbijušie cilvēki: paši barikāžu dalībnieki – Lija Kļaviņa-Lozda, Valdis Krūza, Ingūna un Artūrs Zeiļas, vēlāk uz filmas laiku pievienojās Juris Šmaukstelis un Viktors Mačukāns, kā arī pasākuma viesi – Maltas iedzīvotāji, Bērnu un jauniešu centra jaunieši. Paldies katram par ieinteresētību un aktīvu līdzdalību pasākuma norisē. Noslēgumā – skaists paldies barikāžu dalībniekiem no uzņēmēja Gunāra Smeiļa – apmaksātas biļetes uz mūzikas grupu koncertu KN 21. janvārī.
Liels paldies barikāžu dalībniekiem par iespēju uzklausīt pieredzēto barikādēs, paldies par sadarbību Elīnai Prusakai un iespēju organizēt pasākumu Kultūras nama telpās, paldies Bērnu un jauniešu centra vadītājai Vijai Kažokai un jaunatnes darbiniecei Intai Bulei par atbalstu un sadarbību pasākuma organizēšanā.
Noslēgumā fragments no barikāžu dalībnieka Vladislava Novika atmiņu stāsta, kas ir uzticēts muzejam: “Tā mēs aizstāvējām Latviju 1991. gada janvārī, simtiem un tūkstošiem vīru trušādas “pižikos”, sēžot pie ugunskuriem, “plikām rokām”, ar cerību par labāku nākotni mūsu bērniem un pilnu pārliecību par savu taisnību un uzvaru.”
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
