Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra “Holokausta memoriālās vietas Latvijā” mājaslapā memorialplaces.lu.lv lasām, ka “Nacistu karaspēks ienāca Maltā 1941. gada 4. jūlijā un uzreiz uzsāka ebreju iznīcināšanu. Daļa Maltas ebreju tika nošauti kopā ar vietējās apkaimes – Silenes (visticamāk, domāta Silmala – S.Pīgožne) un Pīgožņu – ebrejiem Baldenes (Baldas) mežā jūlija beigās, bet masveidīgākā Maltas ebreju slepkavība notika septembra beigās pagrabā netālu no Kultūras nama (1. Maija ielā 76), tās laikā nošauti ap 200 ebreju.”
Māja Stacijas ielā 2, kur drausmīgo nakti pirms nošaušanas tika turēti ebreji.
Ebreju iznīcināšana, kas ilga līdz pat septembrim. To veica Maltas “pašaizsardzībnieki”. Jūlija sākumā arestēja 10–11 ebrejus un ieslodzīja veikalā, bet nākamajā dienā viņus nošāva un apraka netālu no Maltas upes. Maltas ebrejus nogalināja 1. Maija ielā Nr.76 pagalma pagrabā. Divās naktīs – aptuveni 200 ebrejus. Daļa Maltas ebreju, kā arī 80 Silmalas un Pīgožņu ebreji jūlija beigās tika nogalināti Baldas mežā. 1944. gadā nacisti, mēģinot slēpt sava okupācijas režīma ļaundarības pēdas, izraka un sadedzināja Baldas mežā un pie Maltas kultūras nama noslepkavoto ebreju atliekas.
Saltuperu ģimenes šausmu stāsts
Augustā netālu no Maltas meža tika nogalināta Saltuperu ģimene. Tā tika pārapbedīta Ružinas kapsētā, kur uzstādīts piemineklis ar uzrakstu “Šeit ir apbedīta Saltuperu ģimene: vīrs, sieva un divi bērni, kurus fašisti zvērīgi nogalināja 1941. gada jūlijā.” Zināmie Saltuperu ģimenes upuru vārdi: Hiršs, Mihļa, Mirjams, Elisars.”
2022. gada 10. jūnijā, Maltas vēstures muzeja darbinieki ekspedīcijā Silmalā (bijušajā Maltā) novadpētnieks Sergejs Šilovs pastāstīja: “Otrā pasaules kara sākumā sākās pirmās represijas pret ebrejiem. Maltā Stacijas ielā 2 atrodas māja (agrāk bija ebreju veikaliņš), kur pāris naktis tika turētas pirms nošaušanas divas vai trīs ebreju ģimenes no Silmalas. Uz cementa grīdas bija nomesti salmi, uz tiem viņi gulēja. Nākamos 80 ebrejus dzina ar kājām no Silmalas, tad Baldas silā nošāva.”
Sergejs pastāstīja par vēl vienu epizodi: “Pēdējie no nošautajiem Silmalas ebrejiem bija Saltuperu ģimene. Vietā, kur atradās Janovsku īpašums, parkā tika apglabāti nošautie Saltuperi. To stāstīja vietējie iedzīvotāji – Sergeja vecāki Nadežda un Jevstafijs Šilovi, arī viņa onkulis Ivans Titovs, kurš gāja pa ceļu no Maltas. Viņš ieraudzīja, ka vīri kaut ko nelāgu dara. Pienāca, bet viņi teica, lai iet prom, citādi ar viņu to pašu izdarīs. Starp tiem cilvēkiem viņš atpazinis aizsargu Basenkoviču. Pēc kara Saltuperu ģimenes mirstīgās atliekas ekshumēja un pārapbedīja.”
Savukārt G. Smirina un M. Melera rakstā “Malta” 4. Starptautiskās konferences (M. Dubina fonds “Šamir”, LU jūdaisma mācību centrs, Rīga, 2002) izdotajā rakstu krājumā “Ebreji mainīgajā pasaulē” ir aculiecinieku stāsti, tostarp par Saltuperu ģimeni:
“1941. gada agrā augusta rītā Silantija Kovaļova mājās Vecružinas ciemā ieradās četri policisti ar A. Barkānu vadībā un arestēja skolotāju Giršu Saltuperu, viņa sievu un divus viņu skolas vecuma bērnus. Barkāns pateica, ka viņus aizvedīs pie Saltupera brāļa uz Maltu. Zirgu pajūgs bija sagatavots laicīgi. Visu ģimeni iesēdināja ratos un sāka virzīties Maltas virzienā, bet ne taisni pa ceļu, bet caur mežu. Pie Tiskādu ezera, sajūtot ko nelāgu, Saltuperi pajautāja, kāpēc viņus ved cauri mežam. Barkāns atbildēja, ka tā vajag. Trīs kilometrus no viņu mājām Barkāns padeva iepriekš norunātu zīmi, un katrs policists izšāva uz iepriekš norādītu upuri. J. Basenkovičs šāva uz Saltupera dēlu, bet neveiksmīgi – viņš tika ievainots mugurā. Barkāns pats nogalināja upuri, nolamājot Basankoviču par sliktu “darbu”. Par to, ka slepkavība tika jau iepriekš ieplānota, liecināja tas, ka jau iepriekš tuvumā bija izrakta bedre. Kamēr nošauto cilvēku līķus sameta bedrē, pajūgu no asinīm atmazgāja ezerā. Saltuperi bija pēdējie Ružinas pagasta ebreji.”
***
2004. gadā pie Maltas Kultūras nama un Baldas mežā, vietā, uz kuru tika nesti pagrabā nošautie ebreji, Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome uzstādīja melnus granīta pieminekļus.
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2004. gada 19. decembrī, uzrunājot holokausta upuru piemiņas vietu atklāšanas dalībniekus, teica zīmīgus vārdus, kas ir aktuāli arī šodien: “Piemiņas zīmes, kas pakāpeniski tiek uzstādītas dažādās Latvijas vietās, būs atgādinājums lielajai traģēdijai, ko Otrā pasaules kara gados pārdzīvoja ne vien Maltas apkārtnes, bet arī visas Latvijas ebreju kopiena. Tā būs brīdinājuma zīme tam, cik bīstams ir ļaunums, aicinot cilvēkus vienmēr būt modriem un nepieļaut līdzīgas traģēdijas atkārtošanos. Visas iekārtotās un sakoptās piemiņas vietas ir apliecinājums tam, ka dzīvie atceras bojā gājušos un glabā viņu piemiņu.”
Piemiņas vietas ir uzstādītas, lai mēs nāktu un atcerētos…
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
