Otrais Pasaules karš: Sonja Andruča un Bruno Rišovs Solomenkas sādžā
Maltas pagasta Solomenkā dzīvojušā Ignata un Jadvigas Andruču ģimenē izauga 8 bērni: 4 vecākas māsas un brālis, vēlāk piedzima vēl 2 jaunāki māsa un brālis. Kas zina, varbūt ģimene kļūtu vēl kuplāka, ja paspētu 1930. gada ziemā Jadvigu laicīgi aizvestu līdz Maltas slimnīcai un izoperētu plīsušu aklo zarnu… Runāja, ka viņa bijusi gaidībās ar kārtējo bērniņu… Mammas lomu uzņēmās vecmamma Apolonija un tēva māsa Paulīna.
Viena no bērniem bija mana tanteSonja, dzimusi 1924. gada 6. janvārī. Skolā Maltā Sonjai padevusies vācu valoda un vācu valodas skolotājs esot palielīdams vienmēr teicis, ka viņa noteikti apprecēsies ar vācieti.
Otrā pasaules kara laikā Maltas pagasta Solomenkas sādžā esot uzturējušies vācu armijas sakarnieki. Tā nu viņi staigājuši pa mājām un prasījuši kaut ko ēdamu: špek, jaiki, maslo, cviebel (speķis, olas, sviests, sīpoli). Vietējās saimnieces vāciski nav varējušas saprast un saukušas palīgā Sonju. Tā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Bruno Rišovu (Bruno Rischow). Bruno bijis sakarnieks, un no radiem dzirdēts, ka armijas biedri viņu saukājuši par „Rischow cirku”, jo viņš mīlējis putnus, zvērus un tos visus vācis sev līdzi, ja ticis sūtīts uz citu vietu.
Tante Sonja 1943. gadā palika stāvoklī un viņi norunāja, ka precēsies Vācijā. Kad vācieši devās prom, viņš savai mīļotajai nometis cigarešu paciņu, kurā bijusi viņa vecāku mājas adrese Vācijā. Viņš aicināja mīļoto doties turp un viņu sagaidīt no kara.
Esmu dzirdējusi radus runājam: ja Sonjas māte būtu dzīva, nez vai 19 gadus veco meitu piektajā grūtniecības mēnesī palaistu vienu kara laikā uz Vāciju. Bet viņa, aizsūtījusi līgavaiņa vecākiem telegrammu par savu ierašanos, 1943. gada vasarā devās ceļā ar vilcieniem uz Vācijas pilsētu Štrāzlundi. Līdzi ciemakukulim esot bijusi spirta pudele un kaut kas vēl. Vācijā stacijās esot uz viņu rādījuši ar pirkstu un saukuši: “Rate!” (žurka). Nokļuvusi līdz Štrāzlundei, bet no sagaidītājiem ne vēsts. Izrādījās, ka viņa bija atbraukusi ātrāk par telegrammu. Labi, ka zinājusi adresi un lūgusi kādu vietējo aiziet pie līgavaiņa vecākiem paziņot par savu ierašanos. Par to apsolījusi cienastam vesto spirta pudeli...
Vecāki uzņēmuši ļoti labi, bet bijušas citas nedienas ar valodu. Skolā viņa labi pārvaldīja vācu valodu, bet līgavaiņa vecāki runājuši nesaprotamā dialektā, tā sauktajā plattdeutsch, ko lieto Vācijas ziemeļos. Pēc tam kaut kā ielauzījušies.
Līgavainis tikmēr karojis frontē. 1943. gada 5. novembrī piedzima mans pirmais vācu brālēns Vilis. 1944. gadā Bruno dabūja dažas dienas atvaļinājuma no armijas uz atgriezās mājās pie vecākiem. 1944. gada 14. jūnijā „nosvinēja” kāzas... melnā, jo bija saņemta sēru vēsts par karā kritušo līgavaiņa brāli. Pēc kāzām jaunais vīrs atkal atgriezās frontē.
Pienāca 1945. gads, Vācijas sakāve, ienāca Sarkanā armija, bet no jaunā vīra nebija ne vēsts. Uzvarētāji piedāvāja Sonjai atgriezties Latvijā, bet viņa jau bija iedzīvojusies un atteicās doties uz Latviju, arī baidīdamās, ka tūlīt pār viņu nāks represijas. Bruno vairākus gadus bija gūstā. Cik atceros, stāstīja par kaut kāda pazemes metro būvniecību. Atgriezās tikai 1949. gadā, un dēlēns Vilis brīnījās par onkuli Bruno. Pēc tam piedzima vēl divi dēli – 1951. gadā Ernst-Otto un 1952. gadā Karl-Heinz.
Bruno palika uzticīgs savam vaļaspriekam un mājās Štrāzlundē viņam bija dažādu šķirņu vistas, pīles, zosis, baloži utt., ar kuriem viņš piedalījās izstādēs un plūca laurus. Sonja un dēli vienmēr bija galvenie palīgi.
Pirmā tikšanās Latvijā notika 1968. gadā, kad Sonja atlidoja uz Rīgu kopā ar jaunāko dēlu Karl-Heiz. Atkal atbrauca ātrāk nekā izsūtītā telegramma, kura ceļo vēl šobaltdien… Tā bija visu māsu un brāļu alkalredzēšanās. 1994. gada 14. jūnijā Štrāzlundē svinējām viņu Zelta kāzas un 2004. gadā – Dimanta kāzas. Viņiem ir 3 dēli, 6 mazbērni, 9 mazmazbērni, 2 mazmazmazbērni. Domāju, ka abi no kādas mākoņu maliņas priecājas par kuplo atvasīšu pulku.
Kad radās iespēja braukt uz Latviju, viņi katru otro gadu brauca un noteikti arī uz Maltu – savu iepazīšanās zemi… Tā jau saka, ka visskaistākā vieta ir tur, kur tu esi bijis laimīgs… Viņi vienmēr teica, ka, esot Vācijā, sirds un prāts vienmēr ir Latvijā, un otrādi, kad domā par ģimeni un mājiniekiem. Bruno vienmēr nosodīja karu, bet arī pateicās liktenim par iespēju tajā satikt savu vienīgo mīļoto latviešu meiteni. Tante Sofija savulaik ciemojās Latvijā, staigāja pa tām vietām, kur iepazinās ar savu mūža mīlestību...
(No Intas Zeidmanes (dz. Andručas) atmiņām, kas iesniegtas Maltas vēstures muzejam, 2022)
