LT Stable - шаблон joomla Книги
Ceturtdiena, 25 Marts 2021 08:43

Muzejs aicina iepazīt represēto atmiņas un liecības

(25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena)

Martā ir Gavēņa laiks – piepildīts ar lūgšanām, klusumu, pārdomām. Šajā laikā tiek aicināts uzturēt dzīvu atmiņu un neaizmirst tās daudzās dvēseles, kas gāja bojā Sibīrijā, izejot sāpju un Golgātas ceļu uz zemes 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta Latvijas iedzīvotāju deportācijās.

Tiem maltēniešiem, kuri neatgriezās, kuriem pat kapavietas nav Sibīrijas zemē, Maltā, Stacijas ielas skvērā ir piemiņas vieta. Šogad viņus pieminēsim citādāk: atnāksim katrs savā laikā, nepulcējoties, ievērosim distanci, noliksim ziedus un aizdegsim piemiņas svecīti. Bet 25. martā Sv. Misē Rozentovas Svētā Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīcā veltītās lūgšanas lai dod dvēseles mieru Sibīrijas moku ceļos aizgājušām dvēselēm! Ievērosim valstī noteiktos ierobežojumus!

***

2. priekšmets - represēto atmiņas un liecības

Jau vēstījām, ka šogad, svinot 30. jubileju, Maltas vēstures muzejs katru mēnesi cels saulītē kādu sava krājuma priekšmetu. Šoreiz tās ir represēto cilvēku atmiņas, lietas, kas saistās ar izsūtījumu. Piedāvājam Annas Babres pierakstīto Helēnas Sjomkānes atmiņu stāstu, Aglonas Dievmātes svētbildi un no palagiem šūto blūzi. Aglonas Dievmātes svētbilde un atmiņu stāsts ir apliecinājums cilvēka gara spēkam, ko cilvēkam dzīvē dod ticība.

Helēna Sjomkāne: “Pateicos Dievam par to, ka deva spēku izturēt, nepalikt uz mūžiem Sibīrijas sniegos. Tagad – no  savu 84 gadu gājuma, pārskatot nodzīvoto dzīvi, redzu: mani glāba Aglonas Dievmātes bildīte, kuru nēsāju līdzi visus tos gadus, iešūtu “pufaikā”. Šodien tā ir sadilusi un nodzeltējusi, bet aizvien svēta relikvija (nododu Maltas vēstures muzejam).”

Helēna Sjomkāne piedzīvoja nepamatotu apsūdzību (par mežabrāļu atbalstīšanu) un drausmīgu sišanu līdz bezsamaņai, vardarbīgu pratināšanu. Iespējams, viņa būtu noasiņojusi un mirusi, bet viņu glāba Olga Logina no Baltinavas. Viņa saplēsa savu kreklu un pārsēja brūces. Tad Rēzeknes cietums ar badu, utīm. Tur Ločmeļu māte ar meitām atradās tāpēc, ka devusi ēst savam dēlam, kurš bija paslēpies no dienēšanas okupācijas armijā. Katrā nopratināšanā viņa atkārtoja vienu un to pašu: “Kaut nositiet, bet savam bērnam ēst devu un došu!”

Novembra beigās Rīgā notika tiesa. Lai arī nekādu pierādījumu nebija, visiem piesprieda sodu – 5-10 gadi. Kādai meitenei – 8 gadus. Viņai parādīja cietuma pagalmā nošautos tēvu un māti brāļa dēļ, – šī meitene vienas nakts laikā nosirmoja (pāri galvai izveidojās balta matu svītra).

No Rīgas lopu vagonos veda uz Arhangeļsku, ievietoja Molotovskas lāģerī. Tur sabija vienu gadu. Pēc tam ar baržu veda “pie baltajiem lāčiem” uz Noriļsku. Purvā raka tranšejas, lika pamatus lielām celtnēm. Vēlāk dzirdēja melus, ka šo pilsētu esot cēluši komjaunieši?!

Dzīvoja teltīs, kurināja “čugunku”. Kājas bija zili melnas. Darbā ejot, sievietes tina ap galvām segas, lai mazliet siltāk ziemeļu vējā. Darbā dzina pa brigādēm. Gāja pa pieci cilvēki, saķērušies zem rokām, cits citu turēdami. Ja krita viens, norāva līdzi pārējos: tad uzrīdīja virsū suņus, tie padarīja savu…

Pavasarī, kad sāka kust sniegs, līķus novāca un ar zirgiem aizveda, lai kādā purvezerā sasviestu. Tā ka  Noriļska celta uz mocekļu kauliem!

Pēc Staļina nāves 1953. gadā vairs tik drausmīgi nebija. Varēja streikot. Vairs tik bezkaunīgi neņirgājās.  Agrāk bija tā: ved un grūž aizmugurē ar ceļgalu, lai nokristu, tad ar durkli baksta un kliedz: “Nu, fašistka, vstavaj!”

Izveidoja ģimeni ar Stanislavu Sjomkānu. Uzcēla būdiņu. Atšķirībā no kazarmas, kur valdīja smirdoņa un utis, varēja uzturēt tīrību, runāt dzimtajā valodā. 1956. gadā piedzima meita Lūcija. 1959. gadā piedzima dvīnītes – Valentīna un Leontīna. Kad mazās paaugās un bija iekrājuši naudu, brauca uz Latviju.

Abrenes apriņķī vairs nebija vietas, – šis zemes stūrītis tika atrauts Latvijai. Apmetās Maltā. Uzcēla mājiņu. Pateicīga Maltai par patvērumu, par atbalstu grūtos brīžos.

“Kad 1989. gada 11. novembrī Rozentovas baznīcā ienesa iesvētīšanai Latvijas karogu, to pavadīja vēl 5 karogi – mūsu sarkanbaltsarkanie, prieka un atkalredzēšanās asaras lija un lija…

Tātad tomēr piepildījās Rēzeknes cietumā Ločmeļu mātes pravietojums par manu redzēto sapni. Sapnis bija šāds – ”Dubļos samīdītu atradu sarkanbaltsarkanu karogu. Es to pacēlu, izmazgāju un pakāru uz zedeņu žoga tēva mājās. No bailēm, vai tik kāds to nepamana, uztrūkos.”

Balta sieviešu blūze ar īsām piedurknēm, darinājusi H. Sjomkāne ieslodzījumā no palaga. Pogu aizdare priekšpusē. Uz piedurknēm un apkakles izšuvumi rišeljē tehnikā

 

 

 

 

 

 

 

Svētbilde "Aglonas Dievmāte" piederējusi H. Sjomkānei, tipogrāfiski iespiesta kartīte no abām pusēm, vienā pusē attēlota Aglonas Dievmāte un teksts latgaliešu valodā, otrā pusē – lūgšana

Tuvākie pasākumi

No events found