Šoreiz piedāvāju sarunu ar cilvēku, kurš sevi izjūt tikai tā, turklāt «no babiņām mantojusi» rokdarbu mīlestību un prasmes, brīvo laiku velta arī tautas dejām TDA «Vija» (jo tā ir viena no iespējām, kur var celt godā savu tautastērpu). Taču tikai savas saknes jūtošs un cienošs cilvēks (kurš izaudzis Rīgā!) vēlēsies iekopt savu stūrīti dziļos Latgales laukos… Tas viss ir daļa no Līgas Tulinskas stāsta mūsu valsts svētku mēnesī.

Ne jau tikai no maizes vien cilvēks pārtiek. Arī Līgas pamatdarbs (vecākā referente Centrālās statistikas pārvaldes Būvniecības un rūpniecības nodaļā) nebūt neatklāj viņas domu un prasmju plašumu. No šī gada 1. septembra viņa ir Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra «Mazā Ģilde» lietišķās tautas mākslas studijas «Tīne» vadītāja. Bet katru brīvu brīdi dodas 300 kilometru braucienā uz vietu, kurp aicina sirdsbalss…

Jautāju Līgai, vai atšķiras bērnības un tagadējā Malta? «Pirmkārt, jau tas nosaukums. Kad Rīgā saku, ka braukšu uz Maltu, visi uzreiz reaģē, īpaši tagad, kovida laikā. Otrkārt, Maltas cilvēki ir īpaši. Treškārt, pati vieta, tās vēsture. Katru reizi, kad iebraucu te, vairs nekur citur negribas doties… Man tiešām gribētos ar laiku dzīvot šeit – Griščatos pie Tulinsku ezera! Bet tuvākie plāni – pabeigt būvniecību, lai pa taisno no Rīgas varētu braukt uz savu stūrīti, jo pie radiem jau labi apstāties, bet negribas apgrūtināt, visiem savas ģimenes. Es labprāt te dzīvotu, ja būtu darbs, iespēja, piemēram, atvērt savu studiju, kur varētu radīt pašai un mācīt citiem. Arī pašlaik strādāju attālināti, tāpēc

diezgan reāli, ka to pašu varu darīt gan savā dzīvoklī Rīgā, Purvciemā, gan te – laukos, svaigā gaisā. Manu senču zeme dod man īpašu iedvesmu un spēku.»

Gribas Līgai novēlēt tikai vienu – lai piepildās sapņi, kas spējuši uzcelt tiltu no Zaķusalas līdz Griščatiem...

(Pilnu interviju ar Līgu Tulinsku lasiet “Vietējās Latgales Avīzes” 20. novembra numurā.)