LT Stable - шаблон joomla Книги

Tapis skaudrs atmiņu stāsts par Maltas partizāņu likteņiem

“Sabiedriski vēsturisks stāsts par Latgales novada ļaužu dzīvi 20. gadu simtā” – mazliet netipiski, bet tajā pašā laikā oriģināli skan grāmatas apakšvirsraksts. Un moto – “Lai mūžīgā piemiņā paturam tos, kuri cīnījās par brīvu Latviju, ticēdami tās atdzimšanai” patiešām apliecina, ka šāda satura grāmata ir pelnījusi nākt klajā tieši Latvijas simtgadē, kad atceramies mūsu vēsturē svarīgākos faktus, un novembrī – veļu laikā un brīvības cīnītāju mēnesī.

Ne velti saka, ka visam savs laiks. Arī katrai grāmatai…  Jāatzīst, kas ap šo daiļdarbu valda kāda īpaši mistiska aura (gluži kā ap nacionālo partizānu tēmu). Tā sākās jau ar to, ka manuskripts pabeigts 2000. gadā, bijis sākts rediģēt, bet atstāts pusceļā. Pēc tam ticis atdots vērtēšanai, bet arī pāris gadus nogulējis plauktā. Vien 2018. gada sākumā, pētot Maltas nacionālo partizānu likteņus, Pētera Korsaka ceļš atvedis līdz Veronikas Tenčas-Goldmanes mājām un daiļradei, vispirms iepazīstot pirmo autores grāmatu “Pastareite”, bet pēc tam arī dabūjot manuskriptu “Vējos izkaisītie”, kurā atpazinis abu latgaliešu kopīgo zaudēto dzimteni – Maltas pagastu un tās cilvēkus. “Es pietiekami labi orientējos literatūrā, it īpaši tajā, kas saistīta ar vēsturi, un sapratu, kas tas ir kaut kas nozīmīgs,” atceras P.Korsaks.

Nevar teikt, ka viegls bija šīs grāmatas ceļš izdevniecībā, jo veikts daudz redakcionālu (faktoloģisku un valodniecisku) labojumu, turklāt autores slimības dēļ bija apgrūtināta faktu un vārdu precizēšana (tajā lielu ieguldījumu sniedza V.Tenčas-Goldmanes meita Ināra Paiča, atzīstot, ka tas bijis interesants process un ļāvis uzzināt daudz jauna). “Viegli mums negāja, jo grāmata aptver plašu laika posmu, un saskārāmies ar to, ka daudzi vārdi ir jauni, piemēram, tāds kā “represētie”, tolaik Latgalē nelietoja tādu vārdu, bija “izsūtītie”. Vārds “vadonis”, mamma teica, ka viņu pusē tā tolaik sauca Kārli Ulmani. Daudz bija tādu jautājumu. Pagāja laiks, kamēr mamma pieņēma faktu: jāpieturas pie tā, kāda valoda tolaik bijusi. Beigās viņa tīri vai anekdotiski par jaunvārdu lietojumu pateica: “Es zināju, ka tolaik tā Latgalē nerunāja, bet es negribēju, ka lasītājs lasīs un domās, ka te tāda veca, dumja vecene uzrakstījusi. Es gribēju būt tā gudrā!” Beigās tiešām piekritām izdevniecībai, ka vietumis ir tiešā runā, bet vietām rakstnieks ir kā stāstnieks, tad nu tas vārdu lietojums var variēties,” atceras I.Paiča.

Kā svarīgs aspekts jāmin ari tas, ka grāmatā saglabāti un izcelti vairāki vārdi, frāzes latgaliešu rakstu valodā, lai respektētu un saglabātu autores dzimtās puses valodas kolorītu (tādi vārdi kā ryucs, pyune, tyucs, svōča, plepinēt u.c.). Tiesa, jāatzīst, ka tas ir neierasti un drosmīgi, bet, labojot grāmatu, roka necēlās tos latviskot, jo tad pazustu kaut kas autentisks. Tā nu ar vairāku cilvēku kopīgiem spēkiem (vēsturnieku-filologu pārrunām un kompromisiem), kā arī Janīnas Kursītes-Pakules ieteikumiem teksts nonāca līdz grāmatas vākiem. Ar P.Korsaka uzrunāto labvēļu finansiālu un profesionālu atbalstu grāmata tika sagatavota un nodota drukāšanai ar domu – “lai tā ir laba dāvana autorei 90. jubilejas gadā”.

Arī grāmatas atvēršanas svētki bija netipiski, – tā faktiski ir gatava, bet ieplānotajā prezentācijas dienā, 11. novembrī, Maltas vēstures muzejā vēl nebija aptaustāma un lasāma. Bet tam ir savs loģisks un arī filozofisks skaidrojums. Loģiskais: tipogrāfijas ir no tām iestādēm, kurās visu svētku tuvošanos (kur nu vēl valsts simtgades!) izjūt darbu apjomā – pasūtījumu virknē. Tālab V.Tenčas-Goldmanes otrā grāmatiņa vēl nebija nokļuvusi līdz Maltai. Bet filozofiskais pamatojums: vērojot pasākumu, jāsecina: ja klātbijušajiem rokās būtu grāmata, diez vai viņi izbaudītu tās autores saviļņojumu par viesošanos dzimtajā pusē, stāstu par savu likteni un klausītos, kā dzīvesbaltā kundze dziedāja...

Autores klātbūtne pasākumā deva unikālu iespēju uzzināt par šīs Maltas pagasta reiz aktīvās, bet joprojām dziļi patriotiskās meitas likteni, kura bijusi pretpadomju pretošanās kustības dalībniece un politiski represētā. Tapusī grāmata ir apcerējums par reiz sapņoto, izsāpēto, atgādinājums par daudzu latviešu likteņiem. Arī tās vāka idejas autors ir P.Korsaka kungs un tēmas atklāsmei viņš izvēlējās vienkārši koku – stiprām saknēm, bet vēja norautām lapām... Vēsturē noteikti jāiemūžina fakts, ka biji divi vāka varianti (tie abi skatāmi attēlā): pirmais – koks “izaug” no vāka apakšējās malas, tam ir zaļš zars (jaunā paaudze), kā arī vāka rozīnītei vajadzēja būt ar Veronikas kundzes roku rakstītajam nosaukumam (oriģinalitāte būtu dzīves vēju appūstās rokas raksts). Šoreiz jāsaka diemžēl, bet izdevniecība uzstāja uz sava varianta, poligrāfijas principos balstīta. Tad nu jūsu, cienījamie lasītāji, vērtējumam piedāvājam abus vāku variantus. Jebkurā gadījumā – vāks ir vien grims, kas neietekmē grāmatas satura nozīmību.

Grāmata noteikti atradīs savus lasītājus, kas, pirmām kārtām, būs Maltas pagasta un tās apkārtnes iedzīvotāji, jo uzvārdi, vietvārdi vien mudina iegrimt autores tēlaino (lai arī dažbrīd panaivo) aprakstu pasaulē. Tajā ir viss, ko ikviens latgalietis labi pazīst: sākot no humorpilnām sadzīviskām ainām, cilvēku tipāžiem un beidzot ar patiešām aizkustinošiem stāstiem par Sibīrijas aukstumos rūdītiem likteņiem un ticību dzimtas piemiņas saglabāšanai.

Taču jāteic, ka šī grāmata, lai arī vēsturiskos faktos un autobiogrāfijā balstīta, ir un paliek daiļdarbs, ko autore nosauc par “stāstu” (lai gan pēc apjoma tas līdzinās romānam, turklāt sižetiski pārdomātam un strukturētam). Lieki būtu tajā meklēt dokumentālo precizitāti, un jāņem vērā, ka personvārdu sakritības var būt arī vienkārši sakritības...

 “Ar šo darbu gribēju lasītājam dot nelielu ieskatu manas jaunības zemes Latgales vēsturē, sadzīvē, tradīcijās un uzskatos, kuri ietekmēja daudzu cilvēku likteņus. Paldies visiem atbalstītājiem, padomdevējiem un ziedotājiem, kuri palīdzēja nodot manu pagātnes vēstījumu mūsu jaunajai paaudzei, kuras uzdevums ir nosargāt un celt godā senču izcīnīto Latvijas brīvību un neatkarību.” (V.Tenča-Goldmane)

Grāmatā ir reāli cilvēki, reāli notikumi, pamatā – mammas brālēna ģimenes dzīvesstāsts, ir attēlota sadzīve Latgalē gan Latvijas brīvvalsts laikā, gan kara laiks, represijas utt. un līdz pat Latvijas atdzimšanai 90. gados.” (Ināra Paiča)

“Katra cilvēkam mūža otrajā pusē ir ko atcerēties. Bet ne katrs spēj piedzīvotajā dalīties ar saviem bērniem un mazbērniem, kur nu vēl plašāk. Šis ir viens no retajiem sieviešu stāstiem par to, kā un kāpēc radās mežabrāļi, kā viņiem gāja. Veronikas Tenčas-Goldmanes skaudrais atmiņu stāsts ir nemateriāla piemiņas zīme [..] Tie ir vārdi, kas nomierinoši un izlīdzinoši nogulstas pār purvos un mežos apraktajiem, kas ticēja Latvijai. Tie ir vārdi, kas pārklāj aizgājušo gadu notikumus, cilvēkus, izceļot viņus no aizmirstības.” (Janīna Kursīte-Pakule grāmatas ievadvārdos.)

Skaidrīte Svikša

Rakstā izmantotas Pētera Korsaka, Skaidrīte Svikšas un Intas Danovskas foto, kā arī materiāli no grāmatas tapšanas laika.