Pirms pasākuma ikviens varēja apskatīt grāmatu izstādi, kurā kā dzejas rakstītājas tika akcentētas piecas būtībā triju paaudžu radošas personības: Ieva Puzirevska (Rēzeknes Valsts Poļu ģimnāzijas 8. klases skolniece), Olga Borovikova (Griskānu pagastā dzīvojošā dzejniece, kurai šogad iznākusi skaista bērnu dzejas grāmata “Reksik, Mursik i drugije...”), Diāna Skaidrīte Varslavāne (dzejniece, kas dzimusi Rēzeknē, pilsētas bombardēšanas laikā 1944. gada 7. aprīlī meitenei uz mūzu gūta redzes trauma, turklāt viņas acu priekšā gājuši bojā abi vecāki; audžuvecāki – radinieki, kas dzīvojuši netālu no Maltas), Lija Brīdaka (dzejniece, kuras dzejas poētika bija mana maģistra darba tēma, par kuru esmu saņēmusi Veronikas Strēlertes stipendiju Zviedrijā) un Māra Kalmane (dzejniece, rakstniece un bibliotēku darbiniece). Par pēdējām divām biju sagatavojusi prezentāciju un piedāvāju to pasākuma apmeklētājiem.
Maltā dzimusī (19.03.1931.) un Ozolainē agrā bērnībā dzīvojusī Māra Bartkeviča (prec. Mūrniece, literārais pseid. Māra Kalmane) man ir šīgada radošā personība-atklājums, pirmkārt, jau ar dzeju, kuru iepazinu, gatavojoties Valsts valodas dienas pasākumam Maltas Bērnu un jauniešu centrā šī gada maijā, kad Valsts valodas dienai veltītā pasākumā iepazinām un uz asfalta ar jauniešiem rakstījām Maltas dzejnieku darbu rindas. Pēc tam iepazinu viņas rakstus, recenzijas par latviešu un trimdas autoru darbiem. Bet Dzejas dienu pasākumā, izmantojot Starpbibliotēku abonementa iespēju, izdevās ieskatīties trijās Austrālijā izdotajās viņas grāmatās, kas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā.
Par Māru Kalmani runā viņa darbi, un šai rakstniecei ir ko parādīt ne vien divos dzejoļu rājumos (“Zemei un cilvēkiem”, “Laikam līdzi”), vienā prozas krājumā (“Mīlestība”), ļoti interesantā krājumā “Pasāžas” un daudzajās publikācijās presē. Māras Kalmanes nopelni literatūrā, publicistikā vēl gaida savu slavas stundu Latvijā, kurp viņa atgriezās 1998. gadā pēc 22 gadu darbīgas prombūtnes Austrālijā...
Bet Māra Mūrniece aizvien paliek noslēpums, taču neapšaubāmi – gaišs, jo mūsu nesenajā sarakstē atzina, ka ir latgaliete, ka atceras šo to latgaliski, ka priecājas par kultūrprocesiem, kas pašlaik notiek Latgalē. Sarežģīts, bet skaists mūžs... mums atliek tikai būt vērīgiem pret cilvēkiem, kas ir īpaša laikmeta latvieši.
Māras Kalmanes dzejoļa fragments:
“Netērē stundas, cilvēk –
pat akmeņus drupina laiks:
ej
paņem
jau citu izdomāto
domu
citu paveikto darbu
paņem
un tālāk ej
aiznes to
pasaules telpā
aiznesdams
p i e l i e c s a v u t i e s u
jo cilvēces spēks
ir
turpinājumā
Lūk, arī pāris pasāžas, kuras dzejniece sauc par “vieglu pieskaršanos lietām, īsu norādi uz darbību”:
Padoms.
Nepatika teiktais?
Pārbaudi to
tad kritizē.
***
Šodien. Balta lapa trīc bailēs. Kaut tik to neuzskatītu par mākslas darbu...
***
Rezumējot – vēl kāda izcila M.Kalmanes atziņa: “Dzeja ir darbs – vārdiem jāstrādā ar pilnu slodzi.” Vai tā dzeja tiek uztverta mūsdienās? Dzejas dienu, kas Latvijā notiek kopš 1965. gada, svinēšana kā process ir transformējusies, modernizējusies, gluži kā pati dzeja. Arī par svētku norises vietu biežāk tiek izvēlētas telpas, nevis dzejnieku iedvesma avots – daba. Taču tas viss jāattiecina uz šo svētku “kodola” – dzejnieka Raiņa dižo domu – “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”! Kaut nu izdotos mūslaiku dzejdariem – mainoties, nepazaudēt saknes, vērtīgo, celt gaismā piemirsto un iedvesmoties no visa jaunā!
Īpašs paldies Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas vadītājai Marijai Sproģei, vadītājas vietniecei Rutai Susejai un Lasītavas vadītājai Anitai Gaidulei par uzaicinājumu piedalīties ar prezentācijām šajā pasākumā un dzejas nozīmības izpratni!
Skaidrīte Svikša, Maltas BJC Žurnālistikas pulciņa skolotāja
