“24. jūnijā Elziņas sirds beidza pukstēt” – šāda skumja ziņa mani sasniedza virtuāli... Izcilā matemātikas skolotāja atrisināja sava mūža formulu, – tikai skaitļu pasaule pazīst bezgalību, cilvēks ir taisna līnija, kas ietiecas mūžībā...
Vasaras saulgriežos puķes nolieca galvas lietavās, jo noziedējis vēl viens patiešām stipras paaudzes izcilas Skolotājas mūžs... Mūžs, kas apliecina, ka cilvēkam jāmācās ziedēt cauri globāliem un katram saviem grūtumiem. Viņai tas izdevās!
Atceroties Skolotāju Elzu, prātā skan dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem:
“Tā salduma tik maz ir bijis
Tam pašam rūgtums piejaukts klāt
Bet puķu kalendārā manā
Jau noplūkts viršu ziedu laiks...”
Elzas kundzes puķu kalendārā vairs nešķirsies ne liepu, ne gladiolu lapas, viņa izdzīvojusi visas puķu dienas – gan kā skolotāja, gan kā cilvēks. Bijusi gan plauksme, gan aktīvā ziedēšana, gan pilzieds un klusa noziedēšana... Lai gan, šķiet, ziedētvēlme bija viņas dabā, pat pēc sēru lietavām, kad pāragri tika zaudēts dēls Andris un pirms pieciem gadiem arī vīrs Jāzeps... Nu viņi ir satikušies – daudzu atmiņā paliekošs skolotāju paraugpāris, kuru profesionālismam un cilvēcībai slavas dziesmas nu varēs dziedāt eņģeļu kori!
Samtenes ir puķes, kas, šķiet, paildzina vasaru ar savu rudens ziedēšanu... Tieši tās kādreiz paslepus noplūcu, lai ieliktu vāzītē, dzīvodama Maltas 1. vidusskolas internātā, kurā viena no audzinātājām bija Elzas kundze [viņas “papildstundas” internātā vakaros mūžam paliks atmiņā]... Tikai pēc gadiem, veidojot grāmatu par Maltas pagastu, viņa man pastāstīja, ka šo samteņu un daudzo puķu dobju, akmeņdārza izveidi skolas apkārtnē iniciēja viņa un skolotāja Marta Ružāne... Daudz faktu atklāja mūsu tikšanās 2018. gadā. Taču viņa joprojām bija skolotāja, kādu viņu atcerējos: pārsteidzoši precīza, detaļās uzmanīga, vienīgi - ar sirdssāpēs lūstošu balsi un šaubām: “Nez, vai tas kādam var būt svarīgi, vai tas jāstāsta?..” Svarīgs bija un paliks viss, jo tās ir liecības par laiku, kad daudz kas mainījās, kad profesija skolotājs izcīnīja sev prestižu un kad katrs absolvents dzīvē devās ar īpaši vērtīgu zināšanu krājumu... Tā visa pamats bija skolotāji - inteliģence šī vārda viscēlākajā nozīmē. Priecājos, ka Elzas kundzes zinošais prāts un viedums pieskārās arī man un ka paspēju pateikt viņai savus paldiesvārdus...
Mūsu dārzos sāk plaukt samtenes... Skolotāj, tās vienmēr man atgādinās par Jums. Bet Jūs bijāt kas vairāk nekā matemātikas skolotāja, Jūs bijāt un atmiņā paliksies kā paraugs izturībai, iekšējai inteliģencei, paraugs stingram raksturam un cilvēciskām vērtībām. Jūs ar savu garīgo spēku devāt sparu un stimulu cilvēkbērniem... Jūsu aiziešana atbalsosies daudzas sirdis, – tas ir skaists piepildījums.
Daudzo pateicīgo skolēnu un vecāku vārdā un izsakot patiesu līdzjūtību tuviniekiem -
Maltas 1. vidusskolas absolvente Skaidrīte Svikša
***
Elzas kundzes dzimtā puse ir Alūksne (viņa akcentēja, ka jaunības uzvārds esot Laucis, ne Lauce, viņu pusē tā esot pieņemts). Ar vīru Jāzepu Rupaini liktens viņus savedis jau studiju laikā, kad pēdējā kursā sākusi strādāt Kļavu astoņgadīgo skolā, kur Jāzeps jau bijis direktors. Savu ģimeni nodibināja 1963. gadā, dēls Gunārs piedzima 1965. gadā, bet Andris – 1966. gadā.
Savās atmiņās viņa rakstīja: “Ģimenē bijām trīs bērni – māsa Lolija (Aleksandra, 13 gadus vecāka par mani), brālis Jānis un es. Tētis Roberts bija kalējs. 1946. gadā viņu apcietināja un uz 5 gadiem izsūtīja kā politiski nevēlamu personu, tālajos ziemeļos strādāja čugunlietuvē. 1949. gadā nodibinājās kolhozi, mūs “ierakstīja” kulakos, uzlika lielus nodokļus, lielas meža darbu normas. Skola no mājām bija 12 kilometrus: pirmdienas rītā ar zirdziņu aizveda, sestdienās atveda atpakaļ, arī sestdienās tolaik mācījāmies. Gāju kādā 4. klasē, kad mājās māsa un mamma nosprieda, ka man jābūt par skolotāju. Uz to arī gāju, lai gan man vienādi padevās visi priekšmeti. Vienmēr biju sportiska, izturīga. Jau pamatskolā bija 1. vieta augstlēkšanā un 2. vieta tāllēkšanā rajona skolu sacensībās. Daugavpils Pedagoģiskā institūta laikā arī spēlēju basketbolu fakultātes komandā, riteņbraukšanas sacensībās izpildīju 3. sporta klasi.
Maltas posms tomēr bija visilgākais un notikumiem bagātākais. Skaistākie mirkļi – acu priekšā redzu gājienu cauri Maltai no baznīcas, kur tika iesvētīts sarkanbaltsarkanais karogs. Priecīgas atmiņas ir par 8. Marta svētkiem skolas zālē – pie svētku galda kopā skolotāji un tehniskie darbinieki, dziesmas un dejas. Daudz izdomas, laika, atbildības prasīja klases audzinātājas darbs. Darīju visu, lai katrā skolēnā no gada uz gadu redzētu kaut nelielu izaugsmi. Manai klasei visos pasākumos vajadzēja būt augstā līmenī. To noteica mans statuss – ”Жена директора“. Esmu saņēmusi daudz atzinības, pateicības rakstu, bet vislielākais apbalvojums – gandarījums ir manu skolēnu un vecāku izteiktā pateicība, kuras man ir papilnam. Pārvērtējot savu darbu, šķiet, ka pārāk stingra biju. bet viena skolniece man reiz pateica – “Jūs bijāt tik stingra, cik vajadzēja.” Aizgāju no darba, kad man palika 70 gadi...”
Taču viss turpinājās, jo Skolotāju reiz atpazinu pēc viņas stingrās balss, kad grāmatveikalā Rēzeknē viņa taujāja pēc jaunākajām matemātikas grāmatām. Izrādījās, ka viņa vēl vadījusi privātstundas... Īpašs lepnums viņai bija trīs mazbērni Maija, Jānis un Kārlis, par kuriem viņa ar prieku stāstīja. Baudīja faktu, ka kļuvusi arī par vecvecmāmiņu...
Bet katrs laikrādis tikšķ vien sev lemto laiku... Tāpat kā katrs zieds reiz vīst, atstājot sirdīs atmiņas par tā smaržu un dāvātajiem mirkļiem. Pēc ziedu horoskopa Elzas kundze bija orhideja... Tieši tādu mēs, viņas daudzie skolēni, arī atcerēsimies, vai ne..?!
Atvadīšanās no Elzas Rupaines – 30. jūnijā plkst. 10.00 Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcā. Zemes klēpī viņa tiks guldīta Ančupānu kapsētā – blakus tur pārapbedītajam dēlam Andrim, vīram Jāzepam un māsai Lolijai... Mūžīgu mieru dod, Kungs, viņiem visiem... Mums paliek atmiņas...
Elzas Rupaines rokraksts
Elzas kundze ar dēlu Gunāru Maltā 2018. gada 30. novembrī pagasta grāmatas prezentācijā
Elza Rupaine tieši tās klases izlaidumā, kura 2018. gadā viņu pierunāja aizbraukt uz absolventu vakaru. Skolotājai ļoti patikusi viņu skaistā dāvana – austa josta ar skolēnu vārdiem, ko viņa izmantoja arī kā tautisko jostu.
