Vēsturiskā atceres sāpe ir skārusi visu Latviju. Mums blakus ir cilvēki, kuru izsūtījuma ceļš aizsākās tepat – Maltas  dzelzceļa stacijā. Viņu likteņlīnijas kā dzelzceļa sliedes sakrustojās, aizvijās tur, tajā baigajā, aukstajā, tālajā Sibīrijā. Sarkanais vilciens sadragāja nevainīgu cilvēku mierīgo dzīves plūdumu, atstājot neizdzēšamas rētas uz visu mūžu, pakļaujot iznīcībai tūkstošiem cilvēku dzīvību.

Kāds palicis 25. marts deportēto Maltas pagasta iedzīvotāju atmiņās?

No Valentīnas Andručas (Rozaliņš) atmiņu stāsta (viņa tobrīd strādāja Maltas dzelzceļa stacijā): – 1949. gada 25.martā Maltas stacijā stāvēja vairāki vagoni ar izsūtītajiem. Izsūtīja vīra brālēna Meikulova ģimeni no Guļāniem.  Līdzi paņēma arī 9 mēnešus vecu bērniņu. No sākuma neļāva bērnu ņemt līdzi. Nebija drēbītes, kurā viņu ietīt. Valentīna aizgāja sameklēt, ar ko bērnu ietīt. Kad atgriezās, bērniņu vairāk neņēma nost, bet atļāva ņemt uz Sibīriju.

No Marijas Podniekas atmiņām: – 1949. gada 25. martā ceļu uz Sibīriju uzsāka tēva (Baufalu ģimene) un mātes (Garionovu ģimene). Viņi vēl nebija pazīstami. Liktenis viņus saveda vienā vagonā.

No Pētera Triznas atmiņām:  – 25. marts. Brīnišķīgs, saulains. Ne ar ko neatšķīrās no citiem agra pavasara rītiem. Sākot rīta soli virtuvē un kūtī, nevarēju iedomāties, ka vakaru sagaidīšu ieslēgts lopu vagonā.

No Antoņinas Moles (Garionovas) atmiņām: – Skumjo šķiršanos no mājām uz visiem laikiem tikai sunīte ar kucēntiņiem nojauta, – vēl ilgi aizbraucējiem bija dzirdami žēlīgi kaucieni. Līdz rītam aizveda uz Maltas staciju, tur cilvēkus ielādēja lopu vagonos. Tā sākās 12 diennakšu ceļš uz Sibīriju, Omskas apgabala Isiļkuļa rajonu.

No Leokādijas Šņukutes (Koroļonokas) atmiņām: – Tur jau gaidīja lopu vagoni. Tajos mūs sagrūda ar varu, milzīgā apsardzībā, lai kāds neaizbēgtu. Sākumā visos bija nesapratne, apjukums. Bet, kad vilciens sāka kustēties austrumu virzienā, pārņēma izmisums. Viss vagons (arī viss sastāvs) skaļi, cik vien spējām, izkliedzām savu izmisumu… Skaitījām lūgšanas, izkliedzām dziesmā “Dievs ir mūsu glābējs”, dziesmās Dievmātei… Pārbraucot robežu, viss ešelons dziedāja “Dievs, svētī Latviju…”.

Katra deportētā cilvēka pieredze ir unikāla. Atmiņas, fotogrāfijas, izsūtījuma laika liecības ir apskatāmas martā Maltas vēstures muzeja izstādē. Paldies Triznu ģimenei par iespēju izstādīt izsūtījuma laika ģimenes relikvijas un Janīnas kundzes krustdūrienā veidotās glezniņas. Paldies Antoņinai Molei par skaudro atmiņu stāstu, kas izskanēja atceres pasākumā pie represēto piemiņas akmens.

Lai dzīvo piemiņa! Lai pasaulē atgriežas cilvēcība!

Silvija Pīgožne, Maltas muzeja vadītāja