Vilciens kā mākslas tēls jau atrada pieturvietu Maltas vēstures muzejā un paspilgtināja šo tēmu ar Gitas Palmas izstādi “Starp stacijām”. Šoreiz piedāvājam atmiņu stāstu, ko pavēstīja Vladislavs Gribusts, ilggadējs dzelzceļa darbinieks, sava tēva Jāņa amata pārmantotājs. Viņš iedvesmoja arī dēlu Andri mācīties šo arodu, kurš 10 gadus nostrādāja uz dzelzceļa.

Vladislavs Gribusts dzimis 1946. gada 25.februārī Andrupenē, tad pārcēlās uz Mākoņkalna pagasta Rukmonu sādžu. Kad bija četri vai pieci gadi, pārbrauca uz Maltu. Dzīvoja mājā pie dzelzceļa – Stacija Malta iela Nr.2. Mācījās vispirms Rozentovas pamatskolā 7 gadus, tad Maltas vidusskolā. Pēc skolas beigšanas pusotru gadu strādāja par virpotāju Rēzeknē.

Viņa tēvs Jānis Gribusts strādāja uz dzelzceļa vēl pirmskara un kara laikā, arī pēckara periodā. Tēvam alga nebija liela, pēc tās brauca ar Abrenes–Daugavpils vilcienu uz Daugavpili. Piecos no rīta izbrauca no Maltas, bet septiņos vakarā atgriezās. Bērni sagaidīja, jo tēvs atbrauca ar garšīgu baranku virteni kaklā. Pietika ne tikai pašiem, bet arī kaimiņu bērniem. Tēvs nomira 1967. gadā, kad Vladislavs bija dienestā. Pēc tēva drauga Antona Kokina uzaicinājuma 1969. gadā Vladislavs sāka strādāt uz dzelzceļa. Gadu nostrādāja kopā ar viņu. 1969. gadā uzsāka mācības Rīgas dzelzceļnieku skolā un nomācījās vienu gadu. Pabeidza 1970. gadā. Uz dzelzceļa nostrādāja līdz 2014. gadam (kopējais darba stāžs uz dzelzceļa 44 gadi). Esot pensijā, nostrādāja vēl 6 gadus. Darbs uz dzelzceļa – grūts, ļoti atbildīgs un interesants.

Vladislava iecirknis bija no Rēzeknes-1 līdz Daugavpilij. Sākumā viņš bija montieris, tad mehāniķis, vecākais mehāniķis. Pārvietojās ar mašīnu. Saziņu atviegloja mobilo telefonu ieviešana. Darba diena nebija normēta. Viņa pārziņā bija sakari un automātiskās bloķēšanas sistēmas: pārmijas, luksofori, pārbrauktuves. Stacijas ceļi, pārmijas aprīkotas ar elektriskajām sliežu ķēdēm. Kad vilciens uz tām virsū uzbrauca, tās nošuntējās. Uz sliežu ķēdēm var redzēt, kur vilciens atrodas dotajā laikā, kur vilciens iet pa šo vietu. Sagatavoja pieņemšanas, aizlaišanas maršrutus. Vilcienus pieņēma stacijā. Dispečers sākumā uzspieda vienu pogu un beigās otru. Pārmijas pārliekas uz brīvajiem ceļiem, attaisās luksofors un vilciens iebrauc stacijā. Ja nebija jāstāv, tad attaisīja izeju, palaižot garām.

Vladislavs dzīvo 1861. gadā dzelzceļnieku vajadzībām celtā mājā Dzelzceļa ielā Nr.9.

Uz otro stāvu ved stāvas kāpnes. Mājas plānojums ir ļoti pārdomāts, racionāls. Mājā ir 3 istabas ar augstiem griestiem, virtuve, koridori. Blakus mājai uzbūvētas saimniecības ēkas. Blakus mājai pāri ceļam vēl viens no lieliem akmens bluķiem būvēts pagrabs (arī cara laikā būvēts).

Pie Maltas dzelzceļa stacijas ir 10 dzelzceļnieku mājas, septiņās mājās dzīvo ģimenes (2 nodedzinātas). Vienā dzelzceļa pusē 5 mājas un otrā dzelzceļa pusē arī piecas mājas. Aiz pieturas Stacijas Malta ielā 3 (ar uzrakstu V. Valaine) dzīvoja tikai dzelzceļa priekšnieki. Ir dzelzceļnieku mājas, kurās dzīvoja tikai ceļu meistari. Visas mājas celtas dienesta vajadzībām. Kamēr strādāja uz dzelzceļa, tikmēr varēja dzīvot tajās. Reizi kvartālā brauca un pārbaudīja kārtību ap dzelzceļnieku mājām, vai mājās cepļi kārtībā. Ja vajadzēja, sūtīja cilvēkus, kuri iztīrīja dūmvadus. Ik pēc pieciem gadiem brauca un izvērtēja, vai vajadzīgs mājā remonts un kādā apmērā. Remontu veica par velti. Vladislavs atceras, ja atbrauca remontētāji, vajadzēja izvākt mēbeles un uz kādu laiku pārvākties dzīvot šķūnītī.

Paldies Vladislavam Gribustam par iespēju uzklausīt viņa atmiņu stāstu, paldies par viesmīlību, uzņemot muzeja darbiniekus savās mājās, paldies par došanos kopīgā ekspedīcijā, lai uz vietas pastāstītu un izrādītu, kā darbojas dzelzceļa sistēma.

Vēl daži fakti.

Pirmie, kuri strādāja uz dzelzceļa pēc kara, bija Jānis Gribusts, Antons Kokins, Jānis Kozlovskis (pēc dispečerizācijas 1967. gadā Jānis aizgāja, jo domāja, ka nesapratīs jauno sistēmu). Jānis Dārznieks bija stacijas priekšnieks.

Pārmijnieki ar rokām pārlika vairākas pārmijas, taču katram bija piestiprināta viena konkrēta pārmija. Ja viņa pārmija nebija kārtībā, tad noņēma prēmiju. Pārmijas, skrūves, atslēgas, ar kurām slēdza pārmijas, bija tā nopucētas, ka spoži laistījās. Atslēgas katrām pārmijām bija savas. Atslēgu varēja izņemt tikai tad, kad pārmija bija noslēgta. Katrā pārmiju galā bija būdas. Pāra galos pāra cipari, kas gāja pa vienu pusi (2, 4, 6, 8, 10, 12), bet nepāra galos, kas gāja pa otru pusi, nepāra cipari (1, 3, 5, 7, 9 utt.). Kad bija izveidota pusautomātiskā sistēma (luksofori bija, bet pārmijas vajadzēja pārlikt ar rokām), tad dežurants deva komandu pārmiju pārlikšanai, noteica, kura atslēga uz kurām pārmijām.

Revizori brauca pārbaudīt, vai pārmijnieki un dežuranti naktī neguļ. Pārmijnieki dažreiz noguruši apgūlās, atsperoties ar kājām pret durvīm. Kad revizori nāca, atverot durvis, pagrūda kājas, tā pamodināja gulošo. Tas, kurš gulēja, ātri pieleca kājās, izlikās, it kā šņorē zābakus.

Pāri dzelzceļa sliedēm nedrīkstēja staigāt, jo varēja dabūt samaksāt 3 rubļus soda naudu. Lai pārietu, vajadzēja iet līdz pārbrauktuvei.

Atmiņu stāstam par dzelzceļu būs turpinājums.

Silvija Pīgožne, vēstures muzeja vadītāja