Diena sākās ar 21 pasta baloža spārnu švīkoņu debesīs no zirgu pasta stacijas pagalma 1. Maija ielā 44, kas kā simbolisks vēstījums par seno gaisa pastu devās uz Rēzekni (seno Režicu). Svētku vēstneši izlidoja no baložu audzētāja Antona Dekšņa sievas Anastasijas, Maltas pagasta pārvaldes vadītāja Vitālija Skudras, zirgu pasta stacijas ēkas īpašnieces Sandras Kudles un citu klātbijušo rokām, lai, svinīgo misiju izpildījuši, jau pēc pus stundas atgrieztos savās mājās.

“STACIJAS”

Bet Maltā pasākumu programma turpinājās pēcpusdienā, kad vēsturiskās ēkas pagalmā ikviens varēja apmeklēt ar dažādām transporta tēmas variācijām saistītas “stacijas”.

Ar zirglietām iepazīstinājaIrēna Baufaleno amatu darbnīcas “Apkalnmājas” Rēzeknes novada Vērēmu pagastā (uz maza koka zirdziņa demonstrēja un stāstīja par tēmu “Zirga loka aizjūga piederumi un to pielietošana”). Radošajā darbnīcā Irēna piedāvāja pašu rokām izgatavot no ādas sagatavēm “Laimes pakavus” Viņas piedāvātajos materiālos īpaši interesants bija ādu veidi (izrādījās, ka stirnas ādā paliek nospiedumi no visiem kukaiņu kodumiem, bet aitas vilna ir maiga, bet nepakļāvīga).

Pajūgu zvaniņus, ar zirgu tematiku apgleznotus dekoratīvos šķīvjus, zirgu kaklarotas/siksnas no savas kolekcijas izrādījaMākoņkalna pagasta iedzīvotāja Ludmila Merkulova, kurai senākais pajūgu zvaniņš ir no 1874. gada. Savukārt bronzas zirdziņu kolekciju piedāvāja apskatīt viņas meita Jeļena Hočeva – pirms EKMD par godu MVM izsludinātās Zirglietu un Pastlietu akcijas dalībniece.

Aleksandrs Maijers no Krāslavas, kurš jau vairāk nekā 20 gadus kolekcionē, izgatavo un popularizē senos mūzikas instrumentus (kolekcijā vairāk nekā 200 skaņu rīku!) piedāvāja darbnīcā uzmeistarot katram savu žvūrgzdynu, bet vēlāk demonstrēja gan pašdarinātos rīkus (tostarp no māla – zvaniņus, svilpauniekus ar četriem caurumiem), gan, piemēram, krāmu tirgū reiz nopirktu metāla zvārguli, kas imitē zirgu zvana skaņas. Patiešām pārsteidza viņa talants veidot mūzikas instrumentus no visdažādākajiem priekšmetiem, virstoņu stabuli no ūdensvada caurules, svilpaunieku no valrieksta čaumalas (ar to viņš pasākumā nospēlēja “ES himnu”). Aleksandru un viņa instrumentus varēja dzirdēt arī koncertstāstā “Latgales gredzens” un uzvedumā “Latgales freska”.

Tāpat interesenti izmantoja iespēju sataisīt ar transportu un Maltu saistītus darbiņus grafikas darbnīca “Senais zirgu pasts”, ko vadīja māksliniece Jana Indričāne. Gan bērni, gan pieaugušie aizrautīgi darbojās ar grafikā izmantojamiem priekšmetiem – pašas Janas  veidotās linogriezuma klišejās tapa dažādu krāsu nospiedumi uz papīra. Katrs pats savām rokām varēja izveidot suvenīru (zirgu pasts, pasta karietes, Maltas zirgu pasta stacija ar versts stabiem un zirgu pāri; pasta ceļu, dzelzceļu un vilcienu, kā arī Maltas pagasta ģerboni).

19. gadsimta gaisotnē ļāva ieskatīties Daugavpils kluba “Dinaburga 1812” pārstāvji, kas popularizē 19. gadsimta sākuma tērpus un dejas (vadītāja Irina Kondrašova). Tāpat noskaņai pie zirgu pasta stacijas ieejas vārtiem bija uzstādītas kamanas un līnijdroškas, ko restaurējusi māksliniece Svetlana Skačkova-Marčenko.Svetlana savā uzrunā teica: “Mums ir gods šodien būt šeit – Maltā, kādreizējā Borovā. Šajā pasākumā satiekas laikmeti: agrākais posms mūzika, dejas, tērpi – Latgales tālaika elite, tam pievainojas tautas dejas, skaņas, mūzika ka, jo tiešām – no zirga līdz mašīnai, lidmašīnai. Tā ir mūsu vēsture.”

Bet īstenu laikmetu sasaukšanās sajūtu radīja Svetlanas un viņas vīra Aleksandra izveidotā “Latgales Retro Auto kluba“ astoņi spēkrati – automašīnas, kuru īpašnieki bija ieradušies no vairākām Latgales vietām: Andrejs Jermolajevs (Preiļi); Andris un Lolita Beitāni (Andrupene); Deniss Leonovs (Rēzekne); Vitālijs Munda (Rēzekne); Aleksandrs Kašerins un Indra Kucina (Daugavpils); Roberts Zunda un Irēna Zdanovska (Rēzekne). Sākumā spēkrati bija apskatāmi stāvlaukumā 1. Maija ielā 70, bet pēc tam izbrauca goda apli pa Maltu – pa Franča Trasuna ielu līdz dzelzceļa stacijai “Malta” un tad pa Stacijas ielu (pirmo ielu kādreizējā Borovajā) līdz EKMD pasākuma norises centrālajai vietai – Zirgu pasta stacijai, kur sveicinot visus dalībniekus ar skaņas signāliem, spēkrati sarindojās zālājā, kur ar saviem krāsaini vijīgiem siluetiem aicināja atskatīties vai apstāties ziņkārīgos.

Par saikni ar laikmetiem liecināja arī izzinošā vides orientēšanās spēlē bērniem un jauniešiem “Nākotnes pastnieki”, kurā bija jāizzina ceļa posms no dzelzceļa stacijas līdz zirgu pasta stacijai, apstājoties kontrolpunktos (vēsturiski nozīmīgas ēkas, objekti). Kopumā bijušas piecas komandas (1. vietā "Gudrie Rūķīši" – Egija Terēze Babre un Viktorija Grigorjeva, 2. vietā "Volga" - Marks Tučs un Daniels Rutkovskis, 3. vietā "Jaunie pastnieki" – Una Pranča un Jūlija Razumejeva, 4. vietā "Aboba" – Artūrs Kolosovs un Adrians Kurmeļovs, 5. vietā "Zilie leopardi" – Aida Doroščenoka un Nikola Tkačenko). Zirgu pasta stacija bija pēdējais orientēšanās kontrolpunkts un šeit svinīgi tika sagaidīti un apbalvoti visi dalībnieki. Aktivitāti muzejs organizēja sadarbībā Maltas bērnu un jauniešu centru, aktivitāti vadīja metodiķe Inta Bule, uzrunā uzsverot, ka “nākotnes pastniekiem”  nebija  tik viegli “nogādāt vēstules” 16 adresātiem, kas šodien ir jau aizmirsti un izzuduši no cilvēku atmiņām. Bija interesanti, bet grūti, un gribētos arī pieaugušos iepazīstināt ar uzdevumiem, jo tie tik daudz ļauj uzzināt par Maltu”.

SVINĪGĀ DAĻA

Maltas vēstures muzeja vadītāja Silvija Pīgožne, atklājot pasākumu, uzsvēra, ka “senā Maltas zirgu pasta stacija ir ļoti labi saglabājusies ēka, kas lieliski papildina priekšstatus par Eiropas transporta attīstības sistēmu: “Tā ir arī vieta, kur šodien satiekas pagātne, tagadne, nākotne.Paldies Sandrai un Ivanam Kudļiem par saudzīgo un skaisto šīs vēsturiskās vietas uzturēšanu, par sadarbību vēsturiskā mantojuma saglabāšanā.”

Svinīgā pasākumā ievadā uzrunu teica Rēzeknes novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja Ināra Pleikšne,uzsverot, ka “ceļš, pārvietošanās sabiedrībai vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Un Malta ir bijusi ļoti svarīgs objekts maģistrāles “Sanktpēterburga-Varšava” posmā un ieguvusi sev atpazīstamību un novadā Malta mums ir svarīga ar savu vēsturisko mantojumu. Šī pieturvieta ir svarīga arī Latvijas un Eiropas kultūras mantojumā. Patiess prieks, ka Malta – pagasta vadība, kultūras darbinieki – ir sapratuši un saglabājuši šo mantojumu.”

Rēzeknes novada pašvaldības iestādes “Maltas pagastu apvienība” struktūrvienības “Maltas pagasta pārvalde” vadītājs Vitālijs Skudra pateicās visiem, kas šajos svētkos ir kopā ar maltēniešiem un īpaši tiem, kas šajā vēsturiskajā objektā rāda sevi, savus darbus, domas, iespējas: “Savulaik šis objekts tika privatizēts un paldies saimniekiem, kas uzturs šo objektu. Tas arī ir jāuztur kā  senu laiku liecība, jo, ja paskatāmies uz jaunatni, tad viņi nezina, kas ir segli, loks viņiem saistās ar šaujamo. Mums tas viss jāsaglabā, lai to redzētu mūsu bērni, mazbērni. Mums ir jāgādā, lai nekas nepazustu.  

Sasaistot vietas, kur agrāk atradās zirgu pasta stacijas, uz pasākumu Maltā bija ieradies arī sengaidīts ciemiņš no senās Dinaburgas – Daugavpils Universitātes profesors Henrihs Soms, kurš sniedza īsu ieskatu vēsturē:

“Šodien tāda diena, ka vairāk jāskatās, tomēr dažus vārdus gribētos teikt, jo tas ir Eiropas līmeņa pasākums. Mums jāatceras, ka dzīvojam informācijas laikmetā, kad valda tehnoloģijas. Bet ir bijuši citādi laikmeti. Un šodien mēs godinām zirga tehnoloģijas, zirga ceļu, zirga pastu. Vēsturnieku skatījumā, šim ceļam pēc pieciem gadiem būs 200 gadu. Sākumā bija zirga ceļš, ir aprēķins, ka ar zirgu no viena punkta uz otru vajadzēja braukt sešas dienas. Tad parādījās jauna tehnoloģija – telegrāfs, bija kādi 54 signāli, un tad jau ziņa no Pēterburgas līdz Varšavai aizgāja 22 minūtēs. 20.gs. 50. gados vācu firma “Siemens” ierīkoja jau īsto telegrāfu, un tad sekoja dzelzceļš kā vēl viens brīnums.

Ja mēs šodien godinām transportu un zinām, ka valda komunikācijas, pirmais, ko vajag atcerēties, ceļu skatīt no tehnoloģiju viedokļa, tehnoloģiskā pienesuma. Otrkārt, neaizmirsīsim ģeopolitisko momentu – savienot divas lielas, svarīgas pilsētas. Tikko Krievija bija kļuvusi varenāka, pieveikusi Napoleonu, sāka iepazīt Eiropu un komunikācija tai bija ļoti svarīgas – caur Varšavu, tālāk uz Vīni. Tāpat nozīmīgs ir etniskais moments – kas būvēja to visu infrastruktūru un kas strādāja jaunbūvētajos objektos. Vecticībnieki, pieaicināti inženieri vai vietējie latgalieši! Dzelzceļa būvniecībā piedalījās franči, kurus Francijā joprojām cildina. Treškārt, svarīgs moments bija Polija – milzīga tauta bija palikusi bez savas valsts un bija nemierā, sacēlās. Tāpēc Krievijai bija svarīgi pēc iespējas ātrāk sasniegt Varšavu, arī to kontrolēt. Pateicoties šim ģeopolitiskajam aspektam, mēs – Malta, Daugavpils – parādījāmies pasaules kartē.

Mēs cienām lokālo, reģionālo vēsturi, bet ir arī globālā vēsture. Ir patīkami, ka globālo ieraugāms savā lokālajā un mūs ierauga globālajā. Kultūrvēsturiskajām vērtībām ir audzinoša nozīme no paaudzes uz paaudzi. Vislabāk jauno paaudzi audzina vietējais materiāls, tas, ko mēs stāstām viens otram, caur šiem priekšmetiem, lietām jaunā paaudze aug. Tas mantojums šodien tik daudzveidīgs. Mans novēlējums – lai šādi objekti tiešām pastāvētu. Visu nevar saglābt, bet atmiņā tiem jādzīvo. Šie objekti kā cilvēki – kamēr tos atceras, tie dzīvo.”

P.S. Profesors savas runas nobeigumā stāstīja par kādu laikrakstā “Jaunākās ziņas” 1928. gadā rakstītu paziņojumu, ka “trīs jauni puiši, kopā 75 gadi, meklē pazīšanos ar jaunām meitenēm attiecīgā vecumā. Rakstīt uz Maltas pastu. Parakstījies – jaunākais, vidējais un vecākais.”

Visiem “staciju” saimniekiem un goda viesiem tika pasniegts Maltas keramiķa Aleksandra Visocka darinātais Laimes pakavs ar simbolisku pajūga zvaniņu un seno Maltas uzrakstu “Borovaja”.  Ar šo zvaniņu tika radīta īpaša tā īpašnieku saskandināšanās melodija, kas arī vairoja kopības gaisotni.

Pasākuma kultūras programmu skaistināja: kapela “Malta” (vadītājs Normunds Štekels) ar dziesmām “Skaista, skaista tei muižeņa” un “Pīci bāri kumeleni”, deju kopa “Lūznava” (vadītāja Iveta Alika) ar dejām “Rotā, saulīt, rotādama” un “Pieguļnieku dancis”.

Zirgu pasta stacijas ēkas tuvumā šovasar durvis vērusi kafejnīca “Borovōs krūgs” (saimnieki Oskars Babris un Lāsma Drozde). Tās nosaukums simboliski popularizē seno kultūras mantojumu, kad pie zirgu pasta stacijām veidojās krogi. Sadarbībā ar MVM krājuma glabātāju Janu Indričāni četrās dienās tapa sižetisks sienas gleznojums uz šīs ēkas, atspoguļojot senās zirgu pasta stacijas atmosfēru. Māksliniece piebilst: “Kroga īpašnieki bija ļoti ieinteresēti izveidot uz vienas no fasādes sienām kādu gleznojumu, kas radītu attiecīgā senā laika posma atmosfēru. Rezultātā  – gleznojumā attēlota pasta kariete ar zirgiem un kučieri, kā arī verstu stabs ar blakus stāvošu Borovas iedzīvotāju. Šis bija mans pirmais gleznojums uz kādas ēkas fasādes sienas, lai gan iepriekš biju veidojusi sienu un griestu gleznojumus Aglonas Bazilikas iekštelpās.”

Ar zīmīgu fotosesiju pie jaunā vides objekta noslēdzās EKDM dienas Maltā, aicinot pakavēties pagātnē, bet piepildīt tagadni un uzdrīkstēties darīt lietas, kas paliks nākotnei. Lai mainās laiki, mainās transporta veidi, bet paliks apdzīvota vieta Malta. Un tikai no mums atkarīgs, ko saviem viesiem vēl pēc gadiem stāstīs tie nākotnes pastnieki, krodzinieki, tirgotāji, kas saimniekos šajās krustcelēs…

Pasākumā klātbija un notikumus fiksēja Skaidrīte Svikša.

AIZKADRI.

Pagātnes pēdās. Ceļa posmā no bijušās dzelzceļa stacijas līdz zirgu pasta stacijai Maltas “Nākotnes pastnieki” iepazina un uzzināja: Maltas dzelzceļa stacijas pirmo nosaukumu un dzelzceļa izbūves nozīmīgumu Maltas ciema attīstībā; īsts atklājums, ka Maltas sakaru rūpnīcas pirmā ēka (VEF) ir bijušais kultūrpreču veikals, nevis lielā, sarkanā VEF ēka, ko atpazīst visi  maltēnieši; Stacijas ielas atradās pirmā Maltas miljonāra Ruvina Vainštoka veikals un dzīvojamā māja, stikla taras pieņemšanas punkts, Sarkanā krusta ēka, kur pēckara gados tika uzsākta bērnu bezmaksas potēšana. Šajā ielā atradās pirmais Maltas vēstures muzejs un ebreju pirmā sešklasīgā pamatskola. Vēl ļoti daudzi no vietējiem iedzīvotājiem atceras slaveno restorānu, kura nosaukumu var atpazīt vai uzminēt, izpētot ēkas arhitektūru. Vārdu sakot - Malta glabā sevī daudz stāstu..!

Lammelafons. Pirms vairākiem gadiem Aleksandrs Maijers esot radījis instrumentu actimelafonu – no jogurta dzērienu “Actimel” trauciņiem. Bet Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs diriģents Sigvards Kļava palūdzis kaut ko lielāku, un tā uzvedumam “Latgales gredzens” tapis mūzikas instruments lamellafons, kas sastāv no 38 māla podiem ar 38 plāksnēm jeb rezonatoriem, kas rada telpu, kurā skanēt 38 skaņām. Savukārt “Latgales freskā” ar viņa decillafonu sākās uzvedums. Ar viņa veidotajiem mūzikas instrumentiem var iepazīties vietnē “Youtube” (meklēt dūcene, klapītes, u.c.).

Baloži. Dekšņu ģimene tur vairāku šķirņu baložus jau vairāk nekā 20 gadus. Uz Maltu bija atceļojuši sporta baloži, kas ir lidojuši no sacensībām Berlīnē, Varšavā, Nīderlandē, Anglijā. Katram balodim ir gredzentiņš, kas ir viņa pase. “Latvijā tas ir mūsu vaļasprieks par pašu naudu (Anglijā daudz vairāk ar tiem nodarbojas),” pastāstīja baložu saimniece Anastasija.

Retro. Pirms pieciem gadiem izveidotā “Latgales Retro Auto kluba” pārstāvji uz Maltu bija atbraukuši parādīt galvenokārt padomju laika tehniku, kad mašīna bija liels greznums, goda lieta, bet sevi godam parādīja arī viens “Mersedess” (1972. gads). Katram interesentam, īpaši vīriešiem, šīs mašīnas raisīja atmiņas, sarunas. Daži eksponātos atpazina savu pirmo mašīnu, citi – spēkratu, kurā tika vizināti savā kāzu dienā...

Pateicos Andrim un Lolitai Beitāniem no Andrupenes, kuri ļāva iejusties retro gaisotnē un laipni uzņēma mani kā braucēju savā vēsturiskajā spēkratā (kam numurzīmē figurē burti VS) – 1970. gada baltajā “Volgā”. Tā sakot – iefiltrējos “notikumu epicentrā”, un, latviešu mūzikas pavadījumā, skanot modernākam mūzikas atskaņotājam, jo “vecais vairs neskan, nav tādu viļņu”, Andrejs pastāstīja: “Mūsu kolekcijā ir divas “Volgas” – melna un balta. Tētim piederēja melnā, ko atceros kopš sevi atceros, to pašlaik restaurēju.  Bet ar balto gadās vizināt kāziniekus. Bet viņai ir raksturiņš – ja kaut kas nepatīk, tā nebrauks. Vienreiz gadījās: braucām ar līgavaini, palika metru 100 līdz līgavai un viss – apstājās. Un vēl viņai ir tāds “niķis” – kad braucam uz mājām, lai nevienu pa ceļam nevest, jo viņai patīk, lai ar to vienkārši vizinās.” Saku paldies saimniekiem un pašai “Volgai”, ka pieņēma mani un turpināja ripot, lai pēc tam skaisti iestātos retroauto rindā pie Maltas zirgu pasta stacijas…

MVM bija sagatavojis EKMD dalībnieku anketas. Lūk, dažas no atsauksmēm: “Spilgtākie iespaidi no Maltas apmeklējuma: “Tikšanās ar labiem dāsniem, interesantiem cilvēkiem”; “Sakopta pasta stacijas vide”; “Malta tagad ļoti skaista un sakopta!”, “Apbrīnojam cilvēkus, kas atstāj savu dvēseles gabaliņu pasākuma”; “Žēl, ka nevar noorganizēt arī laikapstākļus, jo bija pavēss. Kā nekā rudens. Bet viss bija pārdomāti, pozitīvā aura bija stiprāka par vēju. Paldies organizatoriem.”