“Ja varētu tagad pagriezt laiku atpakaļ, man, protams, gribētos atgriezties dārziņā, jo atmiņas superīgas, skolotājas supermīļas un labas” (Evita), “Tas bija īstākās bezrūpības laiks, kad varēja tikai ēst, gulēt un spēlēties” (Kristaps), “Dārziņš man saistās ar visskaistākajām frizūrām, kuras man tur taisīja skolotājas.” (Liāna), “Es biju maziņš, kad gāju dārziņā. Negribēju gulēt un prasīju mammai lai mani pusdienās izņem. Man garšoja putras. Ziemassvētkos mamma pārģērbās par rūķi, bet es vienalga viņu pazinu. Mūzikas skolotāja (Aleksandrina Cible) mani vienu reizi sūtīja uz dziedāšanas konkursu.” (Nauris).
Tikai daži citāti, bet uzburt ainu, kas raksturo Maltas PII “Dzīpariņš” auru. Pat pieaugušajiem, ieejot iestādes teritorijā, šķiet, ka uz mirkli esi nokļuvis atpakaļ bērnībā, kur katra detaļa ir radīta un pārdomāta tieši tam, lai spētu pamanīt skaistumu un reizē izglītotos. Pacietība, radošums un sirsnība – trīs īpašības, kas attiecināmas uz Maltā strādājošajiem pirmsskolas pedagogiem, viņu palīgiem un citiem PII darbiniekiem, kuri veido Maltas PII “Dzīpariņš” seju un ik dienu gādā, lai tik dažādi bērni ne tikai no Maltas, bet apkārtējiem pagastiem šeit justos omulīgi un gūtu jaunas zināšanas un prasmes.
2020./2021. mācību gadā Maltas PII reģistrēti 103 audzēkņi, strādā 11 pedagogi un 16 tehniskie darbinieki, divi logopēdi (blakusdarbā). Iestādes vadītāja ir Alīna Čistjakova. Jubilejas reizē būtiski pieminēt, ka kādreiz Maltas bērnudārzu vadījušas: Eleonora Razumejeva – no 1970. gada. Pēc viņas (iespējams, ka jau pēc 1971. gada) un līdz par 1999. gadam Maltas PII vadīja Ludmila Romanova, tad Regīna Pranča (1999–2016). Pateicība un cieņa visiem, kas veidojuši Maltas bērnudārza vēsturi. Pateicība arī šībrīža vadītājai, skolotājām un pārējiem darbiniekiem par viņu uzticību tam, ko viņi dara un par mūsdienīgo cilvēkbērnu mīlestību!
Būtu vērtīgi un jauki, ja atsauktos tie, kas vēlas stāstīt par savu darba pieredzi pirmsskolas izglītībā Maltā, par kurioziem (kad ar bērnu muti runā patiesība), būtu jāapkopo arī liecības, fotogrāfijas un fakti par bērnudārza vadītājām un cilvēkiem, kuri reiz te strādājuši, veidojot pilnvērtīgu Maltas PII vēstures apkopojumu. Diemžēl vērtīgi fakti zūd līdz ar cilvēkiem un mēs esam atbildīgi par to apkopošanu, jo laiki mainās un jāpaliek liecībām, jo katrs cilvēks – viņa dzīves un darba stāsts – ir unikāls un nekad vairs neatkārtosies...! Paldies visiem, kas ir daļa no Maltas pirmsskolas izglītības vēstures! Jūs esat īpaši, jo ik dienas darāt VISU, lai... „DZĪPARIŅŠ” TURPINĀS…
***
Daži fakti no vēstures. Jau 1940. gadā „Padomju Latvija” (Nr.57,15.10.1940) vēsta, ka Rēzeknes apriņķa pašvaldība nolēmusi Maltā ierīkot bērnu sili. Līdz 1950. gadam Maltā mazbērnu novietne bija kopā ar bērnudārzu. 1950. gadā Maltā tika atvērts bērnudārzs kopā ar silīti. 1955. gadā silīte tika atdalīta no bērnudārza. 1958. gadā uzcēla jaunu ēku bērnudārzam Parka ielā, tas tika atdalīts no silītes un pārvietots uz jauno ēku. 1970. gada oktobrī bērnudārzu apvienoja ar mazbērnu novietni. 1983. gadā tiek uzsākta jauna bērnudārza celtniecība Jaunatnes ielā. Tas sāka darboties šī paša gada 8. decembrī, bet 11. decembrī bērnudārzā pirmoreiz atskanēja bērnu smiekli un čalas! (Izmantoti materiāli no Maltas vēstures muzeja.)
1. attēls – raksts “Padomju Jaunatne”, Nr.163 (19.08.1950)
2. attēls – raksts Maltas rajona avīzē “Znamja Komunizma”, 01.12.1950.
***
DAŽI ATMIŅU UN PĀRDOMU DZĪPARIŅI.
REGĪNA PRANČA (strādājusi par audzinātāju sovhoza “Garkalni” bērnudārzā no 1975. gada, no 1983. gada 16 gadus nostrādāja Ozolaines PII „Jāņtārpiņš”, Maltas PII vadīja no 1999. līdz 2016. gadam): – Esmu Maltā dzimusi, augusi, pabeigusi Maltas vidusskolu un lielāko daļu aktīvā darba veltījusi dzimtajam ciematam. Atbalsts, sirsnīgums no kolektīva un vecāku puses deva jaunu impulsu strādāt, ienest jaunas idejas. Pašreizējos nebūt ne vieglajos apstākļos vēlu visiem: sapratni, iejūtību, veselību, dzīvesprieku, meklēt pozitīvo, mīlestību, jaunajai paaudzei būt godīgiem jebkurā situācijā – visās dzīves jomās. Mācīties just līdzi, būs centīgiem, cienīt citus. Bērnu jau veido vide, bet par to atbildīgi vecāki un skolotāji.
ALĪNA ČISTJAKOVA: – Uz “Dzīpariņu” atnācu strādāt 1997. gadā, Visu pedagoga darba laiku strādāju silītes grupā. Pašlaik tiek ieviesta kompetenču pieeja mācību saturā, to īstenojam jau otro gadu. Visi izgājām kursus, pielāgojamies mūsdienām, bet, protams, profesionālā kompetence ir jāpilnveido visiem un visu laiku. Jebkuros apstākļos skolotājam jāpaliek profesionālim. Tāpēc ir sāpīgi un skumji, kad dzirdi sakām – “Kāds jums labs darbs – bērnus pieskatāt un viss.” Bet bērni jau arī ir mainījušies, turklāt mainās ik pēc 3–5 gadiem. Mūsdienu skolotājam jātiek bērnam līdzi, nevis otrādāk.
Mūsu pūļu mērķis ir laimīga bērnu nākotne. Ja ceļazīme rāda nepareizā virzienā, tad maz cerību, ka nonāksi pie iecerētā mērķa. Vecāki un pirmsskolas skolotāji ir pirmie, kas bērniem šīs lietas māca. Mums jāsniedz viņiem gan pirmsskolas izglītības, gan vecāku autoritātē balstīta instrukcija dzīvei, gan arī jābūt par patvērumu un balstu, par miera, mīlestības un iedrošinājuma ostu, ar kuru bērns pilnībā var rēķināties jeb-kurā situācijā. Skaidrs, ka mūsu bērni un mazbērni dzīvos izaicinājumu pilnā pasaulē. Un mūsu uzdevums darīt to drošāku, dodot pēc iespējas vairāk mīlestības, sava laika un uzmanības, veidojot piederības sajūtu, attīstot prasmes un iemaņas un izaudzinot… labus cilvēkus.
HELĒNA SAVČENKO: – Pašlaik PII “Dzīpariņš” esmu visilgāk strādājošais darbinieks, šurp atnācu 1984. gada 1. oktobrī. būtībā mana meitiņa Tatjana bija mans pirmais bērns šajā dārziņā, silītes grupiņa sāku strādāt un strādāju pašlaik.
Mūsdienu vecākiem iesaku un novēlu – lasiet saviem bērniem visu laiku. Bērniem ir jāmāca mīlestība pret grāmatu. To var arī pašlaik, bet jāsāk agri un nedrīkst to pamest.
Esmu dzimusi un augusi Maltā, arī dārziņā gāju vēl vecajā, tur, kur tagad atrodas muzejs, no pašas silītes grupiņas. Mani, starp citu, var redzēt bildē, kas publicēta grāmatā par Maltu. Mana bērnībā patika staigāt tieši šeit, kur pašlaik bērnudārzs, jo te bija mežiņš, kā redzat, tepat vēl jau tas ir mazliet palicis. Šajā vietā bija dažādi krūmi, un mēs, bērni, gājām “в лесик”. Tad to visu izcirta un sāka celt bērnudārzu. Māja mums bija tepat blakus, pašreizējo lielo māju nebija, mūsu “baltā māja”, kā mēs to saucām, bija laikam viena no pirmajām. Te, gar tagadējo bērnudārzu, bija taciņa, pa to staigājām uz bibliotēku. Tāpat staigājām uz veco bērnudārzu, tur pa vakariem netika vērti ciet vārti, sēdējām lapenītē tur. Tagad pastaigājoties ar mazbērniem, tāpat redzu, kā jaunatnes pulcējas, tikai sirds sažņaudzas – kā steidzas laiks…”
AIJA KORKLIŠA: –Uz Maltas PII atnācustrādāt ap 1988. gadu. Laiki ir mainījušies un bērni, protams, līdz ar tiem. Kad atnācu strādāt, šķita, kāds miers bērnu-dārzā, klusums, disciplīna, ja ko jautāji, atbildēja tas, kam jautāji, bērns cēla roku. Tā arī varēja kontrolēt, ko kurš zina. Pašlaik? Varu lūgt, lai atbild konkrēts bērns, bet tik un tā runā visi barā, turklāt parasti radot lielu troksni. Protams, arī prasības ir mainījušās.
Mans novēlējums? Jāiet laikam līdzi, bet vērtībām būtu jāpaliek. Vecākiem, bērniem novēlu, lai būtu vairāk laika vienam priekš otra, jo tik maz ir saskarsmes tehnoloģiju ietekmē. Vēlu arī sapratni, lai biežāk iejustos audzinātāju, skolotāju lomā. Cik spējam, tik ieliekam viņos, bet primārais ir mūsu atbildība par mazo dzīvību – katru vakaru bērnu atdot vecākiem dzīvu un veselu. Taču arī vecākiem jāmācās atbildība, jāpieņem, ka tikai sadarbība var nest augļus – sadarbība ar saviem bērniem un skolotājiem.
IVETA VAIŠĻA: – Pati dārziņā gāju Garkalnos. Tieši tur izdomāju, ka būšu bērnudārza audzinātāja (tā tolaik to sauca). Man bija 19 gadi, kad 1992. gadā atnācu strādāt par auklīti uz Maltas bērnudārzu. Katram cilvēkam jāpilnveidojas, skolotājam jo īpaši, tāpēc mums pašlaik ir daudz kursu, dažādu interešu grupu, piemēram, “Pirmsskolas ideju vācelīte”, sadarbība ar citām PII.
Mūsdienās mediji, multfilmas, viedierīces ir mainījuša sabiedrību un bērnus.Agrāk, ja skolotājs ko teica, tad tā arī bija, jo tā bija audzināts ģimenē. Viss nāk no ģimenes, mēs jau tikai ievirzāmto bērniņu tālāk. Vispār – katru dienu notiek kas interesants, noteikti varētu grāmatu sarakstīt ar kurioziem un arī atziņām.
Novēlējums vecākiem – vairāk laika veltīt saviem bērniem, iet pastaigās, braukt pie dabas, obligāti runāt ar viņiem par visu. Kāpēc bērniem pašlaik problēmas ar valodu? Jo vecāki mājās nerunā. Tas viss ir kā apburtais loks – kad bērni par daudz iegrimst spēļu pasaulē, tad visu, ko tur redz, vi-sus monstrus utt. sāk uzskatīt par realitāti. Mums, skolotājiem, gan jāsaglabā šis balanss, gan jātiek līdzi bērniem. Ja bērns man stāsta par kādu mūsdienu multfilmu, man tā jānoskatās, lai zinu, ko runāt ar viņu. Vecākiem mājās ir viens, divi bērni, mums katru dienu jātiek galā ar visu grupiņu, kurā katrs ir citādāks. Gribētos, lai vecāki un sabiedrība biežāk aizdomā-tos par mūsdienu skolotāja ikdienu.
VALIJA JASMANE: – Esmu dzimusi Sēlijā, bet liktens lēma, ka kopš 1979. gada 26. marta Garkalnos sāka veidoties mana dzīve. Ar vīru Pēteri izaudzinājām dēlu un meitu, kopā nodzīvojām 36 gadus, bet šovasar vīrs aizgāja mūžībā...
Līdz 1988. gada rudenim nostrādāju par zootehniķi. Aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā un pēc tam sovhoza direktors ieteica iet pastrādāt dārziņā par auklīti, kas bija turpat pie mājas. No 2000. gada strādāju par auklīti Maltas bērnudārzā un visu šo laiku esmu bijusi kopā ar skolotājām Ēriku Žagari un Aiju Korklišu.
Īpašs prieks ikdienā ir, kad jūti bērnu sirsnību, kad viņš kaut ko vienkārši uzzīmē, sataisa kādu mīļu sīkumiņu, kādu sirsniņu, atnes un pasaka: “Tas Jums…” Tas nozīmē, ka viņos ir vieta mīļumam. Tāpēc mans novēlējums vecākiem – vairāk sadarboties ar bērniem, biežāk kaut kur aizbraukt kopā, pastaigāties, pavadīt laiku, kaut vai sniegavīru kopā uzcelt. Kad auga mūsu bērni, centāmies kaut ar autobusu aizbraukt uz kādu cirku, kaut kur, ziemā kopā no kalna braucām. Tagad iespēju ir daudz vairāk, tās vecākiem tikai jāizmanto. Bērni agrāk bija atbildīgāki, zinātkārāki. Ir sajūta, ka tagad viņi aug vidē, kur vecāki sēž pie datora, televizora, bērnam rokās ieliek planšeti un dari, ko gribi. Tam visam, protams, ir sekas. Un mēs bērnu-dārzā tās jūtam pirmie.
MARINA KĀRŠENIEKA: – Maltas bērnudārzs ir mana kā medmāsas pirmā un vienīgā darba vieta. No 1985. līdz 1988. gadam mācījos Daugavpils Medicīnas skolā un pēc tās atnācu strādāt šurp. Dažādi laiki ir bijuši, savulaik strādāju pus slodzi Garkalnu bērnudārzā, pusslodzi šeit. Viss plūst un mainās. Skaidrs, ka bērni kļuvuši citādāki, bet tā jau nav viņu vaina. Citādāki ir arī vecāki, sabiedrība. Kādu piemēru rāda bērniem, tā arī viņi domā, uzvedas. Runājot par veselību, dažādas saslimšanas ir bijušas un būs, cita lieta, ka agrāk par tām mazāk runāja, mazāk zināja, pārbaudīja. Tas, kas notiek pašlaik, ir gan labi, gan slikti. Slikti tieši emocionālā ziņā. Daudz kas šķiet citādāk arī skatoties no pieredzes – dzīvi uztveram citādāk 18 un 50 gados. Bet zinu tikai to, ka viss paiet. Novēlu visiem saudzēt sevi, neņemt galvā visu, ko dzirdam apkārt. Tāpat novēlu cienīt katru profesiju, kādu cilvēku, jo tas viss ir vienots mehānisms, kā cilvēka organisms. Tas jāsaudzē.
Maltas PII darbinieces kopā ar ilggadējo vadītāju Ludmilu Romanovu (centrā)
***
Smaidam jeb “Ar bērnu muti runā patiesība”
· Bērns pamostas no pusdienām un saka: “Skolotāj, Tu nezini, kas man mājās ir!” Jautāju, kas tad tev ir. Puika atbild: “Manai tatenītei tatīši.” Domājām, kas tas tāds. Saucām šo un to, nekas nederēja, bērns jau gandrīz līdz asarām. Izrādījās, ka bērnam mājās kaķenītei kaķīši.
· Viens bērns stāsta: “Man mājās ir tāds dzīvnieks. Sarkanu galvu, bet viņš to tik ilgi krata, kamēr zils paliek.” Jautājām, kas tas par dzīvnieku. “Nu undiks man, undiks.” Nosaucām visu, ko zinājām. Bērns saka: “Nu kā jūs nesaprotat? Undiks!” Izrādījās, ka tas ir tītars.
· Biju apprecējusies, bet man bija viens mazs pielūdzējs – viens puika, kurš burtiski skatījās mutē, bija pamatīgi samīlējies. Tad kolēģe prasa viņam: “Kā tad tā? Viņai taču ir vīrs?” Uz ko puika atbildēja: “Tas taču nekas. Es būšu otrs.”
· Bija viens puika silītē, kurš divu gadiņu vecumā jau bija apķērīgs. Vienmēr kad iekāpa klē-pī, pagriezās pret manu seju, un vienreiz pateica: “Пойдем со мной в баню.”. Es saku: “Ну, пой-дем. А когда?” Viņš saka: “В субботу!” Viņam, acīmredzot, gan pirts, gan es tik patika, ka gribē-ja mani uzaicināt.
· Viens bērns bija no mājām atnesis, kabatā ielicis kāmītī. Un man to uzdāvināja. Nes un liek rokās. Jūtu, ka kustas kaut kas balts. Labi, ka nebijos no tiem. Mamma šokā, nebija pat pamanījusi, kā bērns ielika kabatā.
· Rīta ieeju grupiņā, meitenīte ģērbjas rīta rosmei, fizkultūrai, bet viņa saskumusi, gandrīz raud. Prasu, kas notika. Viņa atbildēja: “Tētis aizgāja atvaļinājumā.” Es saku, ka labi. Viņa atbild, ka slikti, jo “viņš pateica, ka tagad gulēt un tikai spļaus griestos”. Un bērns sēž domā, kas tagad tajā mājā notiks, ja visu laiku spļaus griestos.
· Bija divas māsiņas, izgājām pastaigā. Meitenīte, kurai 6 gadi, pakrita, noskrāpēja ceļgalu. Mazā pieskrien, ceļgalu glauda, pūš un jautā man: “Regīnas kundze, sakiet, vai līdz kāzām viņai sadzīs?”
Karikatūra no žurnāla “Dadzis” (Nr.23 (01.12.1959.))
LAI KATRU DIENU MUMS VISIEM APKĀRT IR BĒRNU ČALAS UN VIŅU LAIMĪGIE SMIEKLI!
Sveiciens dzimšanas dienā un jubilejā!
Materiālu sagatavoja Skaidrīte Svikša
(māmiņa, kura priecājas, ka abām meitiņām liktens lēmis izbaudīt bērnību tieši Maltas PII “Dzīpariņš”)
Izmantoti fotoattēli no PII krājuma un darbinieku personīgajiem arhīviem.
