Mirklī, kad fakts satiekas ar emocijām, vārdi neraisās... Vēl nesen viņš, stingri satvēris roku, apsolīja turēties. Un patiešām turējās. Godam. Cik nu Dievs bija lēmis. Izturējis šo karsto vasaru, izturējis tik daudz ko... Bet nu – jāpieņem fakts, kas sūrstēs ik reizi, mājās lūkojoties viņa gleznotajos ceriņos, asteru buķetē, lauku māju idillē, ziemīgajā skatā un burtiski pirms mēneša uz manām mājām atnākušā jūras stāstā... Atmiņas raisīs arī viņa unikālais apraksts un zīmējums “Borovys tiergs”, kas ir neatņemama Maltas Vēstures muzeja krājuma daļa. Kamols kaklā būs vienmēr, klausoties arī mūsu interviju audioierakstus. Tas viss paliek, daudz vairāk nekā zina globālais tīmeklis, jo tehnoloģijas nekad nepratīs iemūžināt emocijas un pamanīt to, ko prot mākslinieks sirds...
Nav šaubu, ka aizsaules dārzu ainavas arī gaida māksliniekus, bet... kas nu būs ar to pēdējo, nepabeigto gleznu, kurā mākslinieks pēc savas mazmeitas atsūtītās bildes gribēja attēlot Niagāras ūdenskritumu?.. “Rokas vairs neklausa,” viņš skumji teica... Tik daudz neuzdotu jautājumu, tik ieceru, bet visaktuālākā – par viņa ilustrēto tautasdziesmu izdošanu atsevišķā grāmatā. (Ak, kā mēs pamanāmies nepamanīt vērtīgo mums līdzās! Latvijas simtgadē tieši šādus cilvēkus un viņu veikumu būtu jāgodina...) Lai Dievs palīdz īstenot apsolīto, nu jau bez Mākslinieka tiešas klātbūtnes, tomēr – ar viņa svētību! Ticu, ka Gaigala kungs ar savu sirds gaišumu apstaros ikvienu, kas viņu cienīja un mīlēja, jo to arī pēc aiziešanas spēj cilvēki, kas vismazākajā, necilākajā puķītē spējuši saskatīt visu varavīksni.
„Nezaudējiet sevi šajos sarežģītajos laikos, kā mākat, tā ejiet pa dzīvi, un būs labi, tikai tad neviens jums neko nevarēs pārmest, ja būsiet godīgi pret sevi un citiem. Dievs visu redz, par to nešaubos [..] Diemžēl dzīvojam slimā sabiedrībā, žurnālistiem jābūt par tās ārstiem, jāatklāj patiesais,” šie viņa vārdi lai ir kā testaments mums – viņa talanta cienītājiem. Bet cienījamajam Māksliniekam – lai mūžīgs miers un mūžīga piemiņa, kas atblāzmosies viņa darbos – dzimtās Latgales dabas krāsu mirkļos...
Visu Mākslinieka talanta cienītāju un sadarbības partneru vārdā – Skaidrīte Svikša
Atvadīšanās no Mākslinieka 22. augustā plkst. 12.00 Rozentovas baznīcā...
***
Juris Gaigals dzimis 1931. gada 5. aprīlī Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Kovaļevkas sādžā (ko agrāk dēvēja arī par Svikšu sādžu, jo tajā bija ļoti daudz ģimeņu ar šādu uzvārdu). Mācījies Daugaviešu 1. pakāpes un Purvmalas pamatskolā, Rēzeknes 1. vidusskolā, beidzis Latvijas Valsts universitātes Mehānikas fakultāti. “Kamēr citi strādāja, es gleznoju,” it kā sev pārmetot, Mākslinieks mēdza teikt. Taču šo frāzi pilnībā atspēko fakts, ka aktīvāk gleznošanai pievērsies 2000. gadā, kad aizgāja pensijā. Viņa mūžs bijis darbīgs (rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne”, Rīgas radiorūpnīcā, a/s „Sidrabe” projektu konstruktors u.c. (Latgales Kultūrvēstures muzeja krājumā glabājas vairāku viņa izgudrojumu sertifikāti) un var tikai apbrīnot, ka līdztekus tam visam izdevās atrast laiku pilnveidot savu mākslinieka talantu.
Bērnība aizritējusi gleznainās Liskas krastos, vecāku plaukstošajā saimniecībā pacietīgi burkānus ravējot, iemācījies nesūkstīties par dzīvi, bet strādāt, ticot Dieva labvēlībai un saviem spēkiem. Laimīgā bērnība beidzās Baigajā gadā, uz Sibīriju izsūtīts tēvs, kurš neatgriezās. 1946. gada 8. martā ģimene pārcēlās uz Rēzekni, kur mamma ar māsu strādāja par šuvējām, J.Gaigals – mācījās. Viņas palika bez darba, jo likvidēja Rēzeknes Patērētāju biedrību, un ap 1950. gadu Juris, māsa Genovefa (1923) un māte dzīvoja Rīgā, kur pagājusi visa J.Gaigala darba dzīve, bet Rēzeknē atgriezās 2000. gadā.
Jau vidusskolā viņš zīmējis karikatūras skolas sienas avīzēm, bet visaktīvāk gleznošanai pievērsies 2000. gadā, kad aizgāja pensijā. Sarīkojis vairākas personālizstādes (Rēzeknē, Ludzā, Maltā), piedalījies gan republikas mēroga pašdarbības mākslinieku, gan arī profesionālo mākslinieku izstādē Rīgā un gadu no gada iesniedza savus darbus Latgales mākslinieku izstādē „Rudens” Latgales kultūrvēstures muzejā.
Rēzeknē atraisījās un uzplauka J. Gaigala visu mūžu koptā aizraušanās un mīlestība uz gleznošanu. Gan mākslinieka dzīvoklī Rēzeknē, gan viņa radu mājā Maltā, kur tika pavadītas vasaras, tapuši vairāki simti gleznu eļļas tehnikā. Savulaik aizrautīgs ceļotājs, mākslinieks nenoguris savos mākslas darbos iemūžināja un atgādināja par Latvijas dabas skaistumu – Staburags, Oliņkalns, Amatas krāces, vecie zvejniekciemi Kurzemes jūrmalā, mīļā Liskas upīte un daudzas citas ainavas krājās mākslinieka mājās, lai tiktu izrādītas izstādēs, dāvinātas draugiem, bijušajiem skolas biedriem, nodotas muzeju krājumos.
Dāsnu un vērtīgu dāvinājumu J. Gaigals ir novēlējis Latgales kultūrvēstures muzejam, te nonākušas gan viņa gleznas un zīmējumi, latviešu tautas dziesmu ilustrācijas, gan foto un dokumentu kolekcija, kas tagad ir Latvijas nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļa. Sadarbībā ar mākslinieku ir tapuši vairāki projekti muzejpedagoģisko programmu izveidē, piemēram, “Talkas Latgalē” vizuālais materiāls, mākslinieka ilustrācijas tikušas izmantotas arī Pirmā Latgales kongresa simtgades izstādes “Pāri slieksnim” izglītojošas daļas veidošanai. Savukārt Maltas Vēstures muzeja lepnums ir viņa uz papīra krāsās uzliktās atmiņas par “Borovys tiergu” u.c. materiāli.
Latgales kultūrvēstures muzeja un daudzi citi kultūras darbinieki (LKC izdevniecības, Maltas Vēstures muzeja kolektīvs u.c.), mākslinieku saimeatcerēsies Juri Gaigalu kā Latvijas patriotu, godīgu, atbildīgu un nesavtīgu cilvēku, mākslinieku ar krāšņu kā Latgales ainavas dvēseli, pateicībā noliecot galvu un izsakot līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem, māsai, meitai un mazmeitai.
Inese Dundure, LKM Mākslas nodaļas vadītāja
