Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” statuete no māla top tieši Maltas pagasta Garkalnos, Aivara un Vēsmas Ušpeļu darbnīcā “Malny Wylki” (tā pirmo reizi pasniegta 2009. gada sākumā). Viņi popularizē svēpēto jeb dūmoto, arī melno keramiku un savus darbus “paraksta” ar vilka ķepas nospiedumu mālā. (Jāpiebilst, ka turpat netālu - Feimaņu pagastā Māra Rumaka darbnīcā “Baltic Flags” dzimis arī latgaliešu karogs).
Garkalnos kādu laiku darbojies arī Antons Ušpelis (1944–2015), kurš kopis Silajāņu keramikas tradīcijas un pazīstams kā vāžu un svečturu meistars (dažādu krāsu glazūras un sīkplastikas figūriņas uz traukiem). Radošās darbības izskaņā veidojis podnieku-vecmeistaru portretus.
Sudrabā kaltā sakta Nikodema Rancāna balvai Latgales izcilākajiem pedagogiem top Riharda Cibļa darbnīcā Maltā (pats ir šīs balvas laureāts 2017. gadā). Viņš savu pieredzi rotu kalšanā apkopojis grāmatā “Kalsim rotas” (2013) un 2002. gada 15. maijā izveidojis rotkaļu studiju “Dzeļi”.
Aigars Runčis un grupa “Borowa MC” – mūziķu apvienība, kuri pirmie popularizēja Maltas (agrāk Borowas) vietvārdu, izveidota 2004. gadā. 2006. gadā ar dziesmu “Vysskaistuokai meitinei” grupa uzvarēja “Muzikālajā bankā”. Saīsinājums “MC” nozīmē “Mūžīgi ceļā”. Tā sastāvs pašlaik: Aigars Runčis, Guntra Kuzmina-Jukna (Rēzeknes novada vokālās studijas “Skonai” vadītāja) un Ingars Gusāns (Sovvaļņīks).
Biogrāfiskā poēma prozā “Pastareite” (1996) bijusi domāta kā Jāņa Klīdzēja Boņuka līdzgaitniece, vienīgā atšķirība – Agnesīte savas bērnības atmiņas par Maltas pagastā pavadīto bērnību mums stāsta latgaliski. Šo bibliogrāfisko retumu radījusi Maltas pagastā dzimusi rakstniece Veronika Tenča-Goldmane. (Viņas piemiņai 2021. gadā Maltas BJC rīkoja Latgales mēroga konkursu “Tāva sāta myužam svāta”, kurā tika iesniegti 30 darbi.)
Tāpat literātu pulkā jāmin Emīlija Astiče, Elvīra Pinka (latgaliski gan dzeja, gan proza), Anna Šīrone, kuras savas domas ietērpušas arī latgaliskos vārdos.
Latviešu tautasdziesmu ilustrators Juris Gaigals ir viens no dažiem Latgales māksliniekiem, kurš pievērsies šai mākslai un ilustrējis ap 650 tautasdziesmu, apkopojot tos 9 albumos, kas katrs ir vienā eksemplārā (viens no tiem atrodas Maltas vēstures muzejā). Viņa ilustrācijas izmantotas arī Pirmā Latgales kongresa simtgades (2017) izstādes “Pāri slieksnim” izglītojošas daļas veidošanai.
Attēlā - Pie lielformāta platāka “Borovys tiergs” grāmatas “Maltas pagasts pētījumos un atmiņās” prezentācijas pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pirmajā Latgales kongresa dienā 2018. gada 27. aprīlī
Dziesmas: “Divys Maltys” ar jau folklorizējušamies vārdiem “Malta, Malta, lobim ļaudim calta” (autors Artūra Uškāns, izpildīja grupa “Patrioti LG”), “Borovōs tiergs” (2021, vārdu autore Elīna Prusaka, mūzika – Normunds Štekels), “Lokotu stōsti” (2022, vārdu autore Elīna Prusaka, mūzika Māris Keišs).
Novadmācības stundas kopš 2017. gada tiek vadītas Maltas Bērnu un jauniešu centrā. Ņemot vērā aktivitātes latgaliskuma jomā, Maltas BJC pārstāvji tika aicināti piedalīties Latgales kongresā 2022. gadā kā delegāti.
Attēlos - Maltas bērni novadmācības stundās ir gan griezuši jautājumu ratu, gan veidojuši dažādas rozītes, gan veidojuši balvas “Boņuks” statueti
Maltā dzīvo arī Aleksandrs Lubāns (attēlā) – biedrības “Kroma kolna bruolistes” vadītājs (dibināta 07.08.2012.), kurš veido rotas pēc vēsturiskajām liecībām un atradumiem no Latgaļu senkapu vietām.
Savukārt Anna Babre ir Pētera Stroda latgaliešu rakstība ilggadēja popularizētāja, “Pareizraksteibas vōrdneicas” izdošanas virzītāja.
Zīmīgs fakts ir arī “Plōciņu Masis festivals”, kas jau divas reizes ticis rīkots Maltā un pieskandina šo vietu ar dzirkstošu latgaliešu humoru.
Tāpat jāmin latgaliskie nosaukumi Maltā: “Borovys tiergs”, “Borovōs krūgs”, Sauliku ezers (viens no pieņēmumiem, ka latgaliešu valodā “saulikis” nozīmē “saules atspulgs”) un arī fakts, ka Maltā ir iela, kas nosaukta Pirmā Latgales kongresa vadītāja Franča Trasuna vārdā.
Latgaliskuma pieskārieni noteikti ir Maltas rozīnīte!
“Saglobōt volūdu i sovu byuteibu var tikai tī, kuri dzeivoj Latgolā.. Vysa muna cereiba ir iz Latgolys kulturys darbinīkim i studejūšū jaunatni. Lai Dīvs jim paleidz!” reiz teikusi novadniece Veronika Tenča-Goldmane. Viņai piebalso Aigars Runčis, sakot: “Na sēdēt i gaustīs, bet kūpā ar vysim īt!...” Un par punktiņu uz “i” var uzskatīt Artūra Uškāna novēlējumu 2018. gadā grāmatas atklāšanas pasākumā: “Lobī Maltys ļauds! Esit drūsmeigi, rodūši i darbeigi, deļ tam, ka na vīta dora cylvāku lobu, bet cylvāks ceļ vītu, i reizī, juos slavu i gūdu!” Lai šie visi vārdi ir mūsu testamenta pamats!
Sagatavoja Skaidrīte Svikša (sadarbībā ar Maltas vēstures muzeju)
***
Veļtejums Maltai
Malta, saulainō Malta,
Prīcojūs par tovim reitim zalta,
Par cylvākim ar sirdim zalta,
Kam gudreiba nu Dīva smalta.
Mūdynōt svātumu sirdīs,
Rozentovas bazneicā skaņ zvoni –
Te mōtes munas, draudzes lyugsnas,
Te myusu dorbi, myusu dzīsmes.
Klau, bites līpu zīdūs saņ,
Ūzulūs un kļovūs sylti vēji.
Ar Saulikeņa acim pasaulē tu raugīs,
Pi dōrgōs Tēvijas ar ūzulspāku kļaunīs.
Jasmini smaržoj un zīd,
Pi Maltupes jōņabārni dzīsmes dzīd.
Te papards zīdeņš krōšņōk mirdz,
Še līsmē saplyust muna, Maltas sirds.
(Anna Šīrone)
***
Sovai Maltai
Latgolas augstīnes
Nalelā īplokā
Zylgonā dyumokā
Maltas cīms stōv.
Dažaidu teiku
Un nūstōstu apveits,
Treju cīmatu apvīnōts tys.
Dažaidu bādu un
Nadīnu slaceits:
Izpūsteits, sagrauts
Un otkon uzcalts.
Trejim dīvnomim
Svēteits šis cīmats,
Aicynoj ticeigūs
Lyugtīs ikdīn.
Malta, ak, Malta,
Tu – dzeiveibas daļa!
Plauksti un zīdi,
Un audzi myuždīn!
Kotrā giminē
Lai aug bārni!
Lai Dīva svēteiba tev!
(Emīlija Astiče)
***
VACŌS SĀTAS SAPYNS
Myusu lobō, vacō sāta! Tagad stōvēja ceļa molā tukša un pavysam vīntuļa. Mīrynōjumu maklādama, bēdeigom lūgu acim vērēs meža ezereņa mīreigajā iudiņa spīgelī. Kū jei sapņōja, kū īgōdōja? Kū gribēja īraudzeit?
Varbyut prīcynōja guļbeišu pōra doncōšona un grūzeišonōs ezereņa iudiņūs. Tī gon beja kū redzēt un breinōtīs! Kai putni spēj tai izarōdeit? Bet šūvokor azara spīgeļs beja naparosti gluds un mīreigs, kas nese naglōbamas skumes.
Jā, kaidreiz tei beja lapnōkō mōja vysā cīmā. Bolta, lela kai peiļu mōte. Divim stōvim, sorkonu skōrda jumtu, divom dyumu peipem un daudzim, daudzim lūgim, kurus varēja skaiteit un skaiteit.
Agrōk jei varēja lepni nūsavērt uz vysim, kas gōja voi brauce pa akmiņainū ceļu. Tys tik beja trūksnis, kod zemnīku roti grabādami kratejōs uz dzeļžceļa staciju ar myltu maisim, svīksta buceņom un kaidu sivēneņu maisā. Mōja vēļ tagad pīminēja tū trokū lūgu treisēšonu. Bet tagad ni kaids daudz gōja, ni brauce garom. Sāta navarēja saprast, kur vysi izgaisuši, par kū jei pamasta pavysam vīna. Voi nabeja tik daudzim pajumti davuse, zīmōs siļdejuse pi vacō cepļa? Bet vosorā te beja tik pateikami vāss.
Vērs vacōs gultas smōrdōja ūzullopu vainags, aiz kirmu izāstō skapa atsaroda aizbōztūs peipineišu un pelējumu slūteņa. Pi sīnas vacais stuņdinīks snauzdams skaiteja un palaikam pasamūdis nūzvaneja kotru stuņdi. Lelais ceplis ustobas vydā kai lels solts lada lōcs vairs nacerēja sagaideit guņs prīceigū sprakstēšonu.
Vacō sāta snaude un sapņōja sovu sapni. Īgōdōja cik pādu un pēdeņu beja mynušas jōs padylušū slīksni. Cik sovā paspōrnē beja uzjāmuse jaundzymušu dvēseleišu, cik viņsaulē aizvadejuse myužu nūdzeivōjušūs. Cik kōzu te beja dzarts, cik cytu svineibu! Vysu saskaiteit, īgōdōt vacō sāta vairs naspēja.
Prōtā beja palicis mozō Krišuka pīspīstais daguneņš pi aizsolušō lūga, cikom mōte uz oku pēc iudiņa gōja, Anneņas dreizō kōju skraidelēšona pa ustobom, mameņas saudzeigō durovu vyrynōšona, cikom bārni gulēja. Un okas vacō ritiņa čeikstūņa nu reitim. Un kur tod bez svēteigajim Zīmassvātku vokorim! Tod tai golvā beja bolta, meiksta snīga capure, lūgūs atspeidēja egleites sveceišu līsmeņas, un vysus soldi auklēja pateikamais mīrs.
Mōja sapņōja un sapņōja. Bet, jo vairōk pīminēja, jo vairōk skuma. Kas vairs īprīcynōs vacū sātu? Te kaut kas vīgli īsagrabynōja un naveikli pīsadyure pi lūga stykla.
„Kaiminīņ, nabādoj! Tu naesi vīna. Es vīnmār byušu tev blokus, tepat aiz lūga! Mes vēļ pīdzeivōsim sovu zvaigžņu stuņdi,” tai vacū sātu mīrynōja jaunais kiršu kūceņš, kas auga pavysam klōtyn vacajim myurim.
„Jā, jā,” pībolsōja ari vīneigō ōbeleite, „pīdzeivōsim, pīdzeivōsim!”
Vacō sāta nadaudz nūsabeida, iztraucāta nu sova sapyna. Jo nu kaids nūsaklausejs, kū jei dūmōja? Bet, paga, dēļ kō bādōtīs un skumt, es jau naasmu vairs pamasta un vīna!
(Elvīra Pinka)