Priekšmetu detalizēts apraksts.

Metāla tintnīca. Bronzas tintnīca ar trim nodalījumiem tintei un viens nodalījums spalvas kāta vai tintes pildspalvas novietošanai. Tintes nodalījumam trūkst vāciņa, ir bijis metāla eņģēs iestiprināts vāciņš. Trapecveida formas pamatne ar jūgendstila dekoratīviem elementiem. Sānos ažūrs dekoratīvs elements, kuram centrā iegriezums spāres spārna formā. Apakšējā daļā centrā reljefs dekoratīvs stilizēta zieda ornaments, abos sānos kvādrātveida elementi – kājiņas. Augšpusē liels taisnstūrveida nodalījums, kurš pārdalīts trijos mazākos nodalījumos – tintes ieliešanai. Augšdaļā eņģes, apkārt dekoratīva maliņa.

A. Krūzas dāvinātā tintnīca. Caurspīdīga zilganzaļa stikla tintnīca. Pamatne astoņstūra formā. Sānos astoņas šķautnes. Augšdaļā pāriet nelielos lēzenos plecos ar astoņām rievām. Kakliņš – apakšā platāks, uz augšu šaurāks, augšdaļā platāks gredzenveida nobeigums.

J. Gaigala dāvinātā tintnīca. Caurspīdīga zilganzaļa stikla tintnīca. Kvadrāta formas pamatne. Sāni – četrstūrainas plaknes, kas augšdaļā pāriet lēzenā trīsstūrveida nobeigumā. Virs sānu plaknēm nelieli pleci astoņu šķautņu formā, kuri augšdaļā pāriet cilindriskā kakliņā, augšdaļā paplašināts gredzenveida nobeigums.

P. Jaudzema dāvinātā tintnīca. Dekoratīva stikla tintnīca. Pamatne apaļa, apakšā zieda formas reljefs raksts. Trauks sastāv no diviem savstarpēji savienotiem elementiem – apakšējā daļā platāks, augšējā šaurāks. Apakšējam elementam sānu plakne ar apaļu zīlīšu rakstu, kas augšdaļā pāriet lēzenos plecos, centrā cilindriskas formas gluds gredzenveida iežmaugs. Augšdaļā pāriet nākamajā elementā ar zīlīšu rakstu sānos. Augšdaļā  gredzenveida  formas nobeigums, vidū apaļš dobs cilindrveida padziļinājums tintes ieliešanai.

Skolas tintnīca. Brūna karbolīta vai bakelīta cilindriskas formas tintnīca ar aizskrūvējamu vāciņu. Apakšā ražotāja zīmoga reljefs nospiedums „кснх Карболит кемерово” un skaitlis 40. Gluds cilindrisks korpuss. Vāciņš ar rievotu maliņu, kas pāriet apaļā gredzenveida nobeigumā, kam centrā apaļa piltuve tušas paņemšanai. Konstrukcija veidota tā, lai tinte netiktu izlieta. Tintnīcas ražošanas datējums 20. gs. 40.–50. gadi.

Kas ir tintnīca?

Tintnīca ir neliels tintes trauks, kurā rakstot mērc rakstāmspalvu, kā arī rakstāmgalda piederums ar vienu vai vairākiem šādiem traukiem. Tintnīcas, atkarībā no valsts, laikmeta un mērķa, tika izgatavotas  dažādos  izmēros un no dažādiem materiāliem (akmens, stikla, porcelāna, metāla, polimēra), arī no dārgakmeņiem. Šie trauki varēja būt ar vāku un statīvu, kā arī bez tiem.

Tintes rašanās vēsture.

Pirms papīra parādīšanās senie cilvēki izmantoja dažādus materiālus, kurus varēja apstrādāt kā "rakstāmvielu", piemēram: papirusu, mālu, akmeni, palmu lapas, zīda un kokvilnas audumu vai koku. Rakstīšanai varēja izmantot arī dažādus senus piederumus: pildspalvas, metāla instrumentus, kaulus, koka nūjiņas.

Bet kā krāsa rakstīšanai ilgu laiku tika izmantoti krāsaini šķīdumi, kas iegūti no augiem, lakas, sarkanā māla un, protams, tintes. Katrs šāds antīks priekšmets bija sava laikmeta liecinieks, tiem visiem bija unikāla izcelsmes un pilnveidošanās  vēsture.

Senākās tintes pagatavošanas receptes līdz mūsdienām nav saglabājušās, taču ir zināms, ka ēģiptiešu rakstu mācītāji tekstu rakstīšanai uz pergamenta izmantoja eļļas un kvēpu maisījumu. Turklāt arheoloģiskie atradumi liecina par līdzīga sastāva izmantošanu Senās Ķīnas teritorijā.

Eiropā senās tintes parādījās daudz vēlāk. 3. gadsimtā tās plaši izmantoja Romā un Grieķijā. Senās Romas amatnieki no cinobra (krāsviela, kas iegūta no dzīvsudraba rūdas – sarkana minerāla; cinobrs ir nozīmīga dzīvsudraba izejviela, to izmanto arī kā sarkano pigmentu; cinobra rūda ir indīga un kaitīga cilvēka veselībai) un purpura (tumšsarkana krāsviela ar viegli violetu nokrāsu (senajā Grieķijā, Romā), ko ieguva no īpašiem gliemežiem un lietoja audumu krāsošanai)izgatavoja tā saukto "galma tinti", ko izmantoja tikai valdības dokumentu rakstīšanai. 

Tintnīcas vēsture.

Līdz ar pirmās tintes parādīšanos radās vajadzība pēc īpašiem traukiem to uzglabāšanai. Pirmo seno tintes trauku arheologi atrada senās Romas pilsētā Herkulānā (Kampānijas reģionā). 79. gadā tā līdz ar Pompejiem tika iznīcināta Vezuva izvirdumā (Herkulāna bija mazāka par Pompejiem, taču tās iedzīvotāji bija pārtikušāki). Šis antīkais priekšmets bija māla bļoda, kuras apakšā bija saglabājušās tumšas krāsas nogulsnes.

Pēc izpētes izrādījās, ka tā ir visvecākā tintes tvertne, kas līdz šim tikusi atrasta. Tajā bija tūkstošiem gadu sena tinte, kas izgatavota no kvēpiem, kas atšķaidīti ar eļļu. Laika gaitā traukus tintes ieliešanai sāka gatavot no metāla, raga vai ādas.

Kad cilvēki pietiekami labi iemācījās strādāt ar stiklu, viņi spēja novērtēt tā izmantošanas iespējas. Pirmo reizi stikla tintnīcas tika izgatavotas Anglijā. Nelieli trauki ar dažādām šķautnēm ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tie ir stikla pūtēju izgatavoti tintes trauki. Dažreiz stikls tika speciāli iekrāsots, bet vien tik daudz, lai būtu iespēja saprast, vai trauks ir pilns.

Mums pierastākas formas senos tintes traukus sākuši izgatavot angļi. Tieši angļu stikla ražotājiem izdevās izstrādāt tā saucamās drošās tintnīcas. Šo tintnīcu kakliņš bija aprīkots ar īpašu konusa formas piltuvi, kas neļāva tintei izplūst pat tad, kad trauks tika apgāzts.

Ikdienā parādījās arī īpašas ceļojumu tintnīcas, kas bija nelielas pudeles ar šauru kaklu, kuras nesāja uz krūtīm, ievietotas sānu kabatā.

Atkarībā no valsts un laikmeta tintnīcas bija dažāda lieluma un izgatavotas no dažādiem materiāliem: porcelāna, metāla, akmens vai polimēra. Turīgo māju īpašniekiem un augstdzimušajiem amatnieki radīja izcili skaistus tintnīcu eksemplārus no dārgmetāliem, kas bija bagātīgi inkrustēti ar dārgakmeņiem, emalju un gleznojumiem. Šādas tintnīcas varēja iegādāties tikai no slavenākajiem ražotājiem un tās bieži bija kā dāvanas cilvēkiem, kuri ieņēma augstus amatus. Faberže  un de Malia tintnīcas tika uzskatītas par patiesiem mākslas darbiem un kļuva par vērtīgām muzeja līmeņa senlietām. Tintnīca kalpoja kā galvenais priekšmets rakstāmlietu komplektā daudzus gadsimtus,  līdz vēlāk sāka izmantot ar tinti pildītas virzuļu un lodīšu pildspalvas.

Neizlejamās tintnīcas.

17. gadsimtā tika izgudrotas īpašas konstrukcijas drošās tintnīcas. Šo tintnīcu veidoja cilindrisks trauciņš, kura augšdaļa bija apgāzta konusa formā ar nelielu caurumu spalvas kāta  ievietošanai. Šādas tintnīcas bija paredzētas, lai novērstu tintes noplūdi, to noliecot vai apgāžot. 

Padomju laikā  savu darbību uzsāka rūpnīca „кснх Карболит кемерово”, kas ražoja dažādas plastmasas preces un tās bija pieejamas arī Latvijā. Tajā skaitā skolas tintnīcu, kuru nevar izliet.Šādas tintnīcas tajā laikā bija ļoti izplatītas. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka šis materiāls atgādina akmeni, tomēr ir ļoti viegls. Izrādās, ka šis materiāls ir plastmasas priekšgājējs.

Kas ir bakelīts?

Izgudrotājs Leo Hendriks Bakelands ilgu pētījumu un eksperimentu rezultātā ieguva fenola-formaldehīda sveķus. Tie kļuva par pirmo rūpnieciski sintētisko termoreaktīvo plastmasu. 1909. gadā Bakelands saņēma patentu savam materiālam, ko nosauca par bakelītu.

1914. gadā  krievu ķīmiķu grupa (kuras sastāvā ietilpa V. Ļisevs, G. Petrovs un K. Tarasovs) zīda aušanas rūpnīcas laboratorijas sienās Dubrovkas ciematā (netālu no Orehovo-Zuevo) sintezēja karbolītu – bakelīta krievu analogu. Būtībā abi šie materiāli ir ļoti līdzīgi – abi ir mūsdienās pazīstamās plastmasas priekšgājēji jeb pirmā plastmasa. Bakelīta izstrādājumi var atgādināt ziloņkaulu, dzintaru un ebonītu. Bakelīts viegli atdarina akmens tekstūru. Dažkārt no pirmā acu uzmetiena šķietamais nefrīts, jašma vai malahīts patiesībā var izrādīties plastmasa.Bakelīts nav vienkāršs  plastmasas materiāls. Tas ir izturīgs un nedegošs, turklāt viegls un nešķīst spirtā. Izturīgs pret izejvielām un kodīgām ķimikālijām. Tikai sērskābe un slāpekļskābe koncentrētā veidā spēj izšķīdināt bakelītu. 

Ja šādu bakelīta tintnīcu apgāza otrādi, tad netika izlieta ne pilīte tintes, tomēr, ja skolas somu, kuras iekšpusē atradās šāda tintnīca, stipri aizsvieda vai uzmeta uz skapja augšas, tintnīca ne tikai izlējās, bet nošļakstīja ar tinti arī visu somas saturu.

Tintnīca – agrāk neatņemama skolas lietu un katra cilvēka rakstāmgalda sastāvdaļa. Varam tikai minēt, vai skolnieki mēdza pārbaudīt savu bakelīta tintnīcu izturību pret uguni, vai ļoti sargāja šo priekšmetu. Ir dzirdēti daudzi skumji stāsti par izlietām tintnīcām skolas somās. Kārtējo reizi varam papriecāties, ka viss attīstās un mainās un tintes spalvas ar tintnīcām atrodas muzejos vai glabājas ģimenes senlietu kolekcijās. Taču joprojām tiek uzskatīts, ka skaistākie rokraksti bijuši tieši laikā, kad rakstījuši ar spalvu un tinti...

Jana Indričāne, Maltas vēstures muzeja krājuma glabātāja

Izmantotie avoti:

https://pikabu.ru/story/te_chto_ushli_navsegda_istoriya_chernilnitsyi_6990920

https://www.livemaster.ru/topic/1692073-istoriya-chernilnitsy

https://babiki.ru/blog/statuetki/65762.html

https://lv.wikipedia.org/wiki/Herkul%C4%81na

Tulkojums: J. Indričāne