To negribēja pieļaut patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, skolu jaunatne veidoja pretošanās grupas, rakstīja un izlīmēja uzsaukumus nepakļauties padomju varai. Visā Latvijā sākās partizānu cīņa ar okupantiem. Tā vērsās plašumā un arī Maltas un Andrupenes pagasta ļaudis ņēma ieročus rokās un devās mežā. Nacionālo partizānu cīņu atbalstīja vietējie iedzīvotāji – ar pārtiku, drēbēm, ziņojumiem par čekistu akcijām. Komunistiskais režīms, netikdams galā ar masveidīgo tautas pretošanās kustību, 1949. gadā sarīkoja masveida deportāciju, uz Sibīriju izsūtīdami vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. Tā cerēdami, ka nebūs atbalsta partizāniem un ka cīņa beigsies. Pretestība tikai saasinājās un cīņa bija uz dzīvību un nāvi. Šai nevienlīdzīgajā karā, kur padomju režīmam bija armija, istrebiteļi (represīvais palīgdienests no savervētajiem vietējiem ļaudīm), čekas kadru virsnieki, stājās pretī bijušie leģionāri, policisti un vienkāršie zemes kopēji, jo neizturamas bija metodes, ar kādām pret tautu vērsās komunistiskās ideoloģijas nesēji.
“Maltas Lūšu” grupa nebija liela, bet tā arvien papildinājās ar jauniem patriotiem, kad nepārtrauktās kaujās kāds gāja bojā. Tā pret pašu gribu par nacionāliem partizāniem kļuva Jaudzemu Veronikas trīs dēli, kad čekas karaspēks ielenca māju un kaujas rezultātā tā aizdegās (vai speciāli aizdedzināja), kurā viņu pašu ievainoja un viņa nomira Maltas slimnīcā, kaujā krita arī grupas vadītājs Stanislavs Strods no Locakolnim un sagūstīja ievainoto Klementiju Purmali. Grupas vadību pārņēma Jānis Burka, tajā bija brāļi Pēteris un Vladislavs, kā arī trīs brāļi Jaudzemi no Rabskovas – Jānis, Vladislavs un Antons, kuri kļuva par mežabrāļiem paši pret savu gribu, bija spiesti bēgt no degošās mājas kopā ar māsu Venerandu. Grupā darbojās arī Juliāns Mihnenoks, Miķelis Tulinskis, Fedotovs, Pēteris Bebrišs, Donots Babris un laika gaitā pievienojās arī citi.
“Maltas Lūši” daudz raižu sagādāja čekai, jo viņi likvidēja vienu otru iesūtīto čekas nodevēju, iznīcināja sarkanos stūrīšus ar visiem represiju dokumentiem, uzspridzināja dzelzceļa līnijas vienu posmu, brīdināja agresīvos ciema padomju priekšsēdētājus, atņēma ieročus istrebiteļiem un naudu finanšu inspektoriem. Viņi bija nenotverami, jo bieži mainīja atrašanās vietu un iedzīvotāji brīdināja par paredzamajām akcijām pret partizāniem. Liktenīga bija 1950. gada vasara, kad iekšlietu ministrijas karaspēks veica lielās mežu ķemmēšanas akcijas Baldas Krāku mežos, kurās krita trīs brāļi Burkas, Jānis un Vladislavs Jaudzemi. Antonam izdevās izvairīties un viņu arestēja tikai 1954. gadā Ločakolnūs, kur pajumti bija devusi Tekla Skudra. Vienīgais, kuram izdevās izdzīvot, neskatoties uz Sibīrijas lēģeros pavadītiem 19 gadiem, skaistākais jaunības laiks. Arestēti tika arī atbalstītāji un sakarniece – Maltas vidusskolas skolniece Veronika Tenča un māsa Anna, kurām piesprieda 10 gadus Sibīrijas lēģerī. Arī pārējie grupas dalībnieki krita vai mira Sibīrijā, kā Vladislavs Babris 1954. gadā Osoblagā. Lielais čekas priekšnieks Alfons Noviks katru mēnesi ziņoja LPSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim, cik “bandītu” (padomju termins) likvidēti, cik sagūstīti, cik legalizējušies, kas ir atbalstītāji.
Nacionālā pretošanās kustība pret nīsto padomju režīmu aptvēra visu Latviju, tā bija nežēlīga cīņa uz dzīvību un nāvi, bet galvenais partizānu mērķis bija atjaunot Ulmaņlaika Latviju un sagaidīt angļus un amerikāņus, kas palīdzētu realizēt šo mērķi. Tikai viņi tika pievilti.
Lai pieminētu kritušos, kuru kapavietas ir nezināmas, ziedosim Maltas novada patriotu piemiņas saglabāšanai finansiālus līdzekļus (pēc katra iespējām) – piemineklim, kas atgādinātu, ka tie bija mūsu līdzcilvēki, kuri sevi ziedoja Latvijas brīvībai.
Konts ziedojumiem: ”Māmiņu klubs Maltā”, reģ. Nr.40008173427, F. Trasuna ielā 55, Malta, LV 4630. Konta Nr.LV36PARX0015677380002 ar norādi “Partizānu piemineklim”.
Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
