Print this page

Iz vēstures lappusēm: nacionālie partizāni – “Maltas Lūši”

Ir beidzies Otrais pasaules karš. Mājās atgriežas bēgļi, no filtrācijas nometnēm latviešu leģionā iesauktie un sarkanā armijā karojušie. Sākās aresti, represijām tiek pakļauti aizsargi, kas tiek uzskatīta par fašistisku organizāciju, un vācu okupācijas iestādēs strādājušie, pagastu vecākie, bijušie policisti.

Maltas pagasta Višķeros bija tādas mājas “Londa” – divu kilometru attālumā no Rozentovas uz Maltas–Zosnas ceļa. Šeit mans tēvs Dominiks Korsaks ar savu brāli Jāni nopirka no Špēļu muižas atsavināto pusmuižu ap 50 ha platībā. Tēvu arestēja 1945. gada 22. janvārī un Latvijas PSR NKVD kara tribunāls piesprieda 15 gadus, nomira 1948. gadā Siblagā. Jāni Korsaku kā Rēzeknes pilsētas deputātu arestēja 1941. gada 22. jūnijā un taisnā ceļā nosūtīja uz Krieviju, jo vācu karaspēks jau bija Liepājā.

Mūsu māja atradās 100 metrus no lielceļa Malta–Zosna, kur tēvs tika uzstādījis krustu ar žodziņu apkārt. Kādā no maija dienām, kad mana māte un kaimiņu sievas dziedāja Dieva dziesmas pie krusta, es tāds zeņķis basām kājām vazājos apkārt un, vilkdams kājas pa lielceļu, taisīju putekļu mākoņus. Garām Zosnas virzienā aizbrauca divas smagās mašīnas ar zilcepurainiem karavīriem un čekistiem. Pēc kādām dienām tautā paklīda ziņa, ka notikusi kauja, kurā Nacionālie partizāni šāvuši līdz pēdējam, kamēr māja nodegusi līdz pamatiem un paši aizbēguši uz mežu pa slepeni izraktu eju. Tika minēti Jaudzemi pēc uzvārda, trīs brāļi un māsa. Kā bija patiesībā, neviens nezināja. Man šis notikums no bērnības nelika mieru, gribējās uzzināt patiesību. Es tobrīd mācījos Rozentovas pamatskolā un man ceļš divu kilometru garumā gāja caur Rozentovas silu. Ceļā bija diezgan augsts Soltupes kalns, no kura ejot no skolas mēs bērni šļūcām lejā. Zirgi un mašīnas brauca ar nelielu līkumu apkārt un turpat bija arī grantsbedres. Tā vienu dienu ejot no skolas, šajā grantsbedrē pamanīju cilvēka kāju pirkstu galus, tālāk mežiņā it kā arī svaigi rakumi. Mēs, bērni, likām mazus krustiņus. Man toreiz bija 10 gadu. Ceļš tagad ir iztaisnots un šī apbedījumu vieta iznīcināta.

Ir pagājuši 70 gadi un joprojām  man atmiņā tā laika notikumi, kas nedeva mieru. Un tā kā mana aizraušanās ir fotovēstures pētīšana un šodien man ir dota iespēja piekļūt arhīvu materiāliem, nolēmu noskaidrot minētās kaujas notikumus. Kas tad bija noticis? Izrādās, 1948. gada 2. maijā Rabskovas sādžā Jaudzemu māju aplenca čekas karaspēks un sākās kauja ar nacionālajiem partizāniem, kuri šad tad iegriezās pie Veronikas Jaudzemas, kura viņus pabaroja un kādu brīdi deva pajumti savā mājā. Viņai bija trīs dēli: Jānis (dzimis 1925. gadā), Antons (1929), Vladislavs (1931) un meita Veneranda (1927). Veronikas Jaudzemas mājā tobrīd uzturējās partizānu grupa piecu cilvēku sastāvā, saukta “Maltas Lūši”. Kaujas gaitā tika nošauts Nacionālo partizānu grupas vadītājs Stanislavs Strods no Locakolnim. Ievainota krūtīs tika meita Veneranda, ievainots un saņemts gūstā Klements Purmalis. Ievainota tika arī mājas saimniece Veronika Jaundzema, kura bijusi ievietota slimnīcā, kur arī mirusi, bet, kā zina stāstīt cilvēki, tad čekisti viņu nosituši. Viņa apbedīta Rozentovas kapsētā, sakarā ar to, ka viņa mirusi slimnīcā, dakteris Sudzilovskis čekai nav atdevis, citādi viņas kaps būtu nezināms, tāpat kā pārējo nogalināto. Stanislavs Strods bijis nomests Maltā pie čekas, kā tas bija pieņemts ar čekas metodēm, lai cilvēki nāk un skatās, bet paši novēro, kas nāk skatīties.

Mans pieņēmums: minētajās grantsbedrēs Rozentovas silā varēja būt aprakts Stanislavs, jo tas ir čekas rokraksts – aprakt nezināmās nomaļās vietās, lai tauta neuzzin savu patriotu atdusas vietu. Veronikas dēli un meita paši pret savu gribu kļuva par nacionālajiem partizāniem, jo bija jābēg no degošās mājas, – skaidrs, ka viņi tiktu arestēti. Nekādas pazemes ejas nav bijis, vienkārši dūmu aizsegā laimējās izbēgt.

Kad pagājušo vasaru fotoplenēra laikā aizbraucu uz Rabskovu, man radinieks Arvīds Jaudzems parādīja to mājas vietu, un  nekas neliecināja, ka  tur bijusi saimniecība. Zaļš skaists lauks, kas klājas pār aizmirsto šīs dzimtas traģisko vēsturi.

1950. gadā NKVD karaspēka ķemmēšanas laikā krita Jānis un Vladislavs Jaudzemi, Antonam izdevās izbēgt. Māsa Veneranda nepievienojās pārējiem partizāniem, vēlāk tika sagūstīta, pratināta, bet netika notiesāta. Kā vajāts zvērs ilgus gadus slēpās pa visu Maltas pagastu: pie draugiem, radiem, cilvēkiem, kas nebaidījās palīdzēt nelaimē nonākušajai meitenei. Kā zināms, par nacionālo partizānu atbalstīšanu daudzi nonāca Sibīrijas lēģeros. Tāds liktenis bija arī Maltas vidusskolas skolniecei Veronikai Tenčai, kuru arestēja pirms skolas beigšanas eksāmeniem 1948. gada 22. maijā, jo viņa bija “Maltas Lūšu” grupas sakarniece. Par savu patriotismu Veronika samaksāja ar piespriestiem 10 gadiem Vorkutā un citos Sibīrijas lēģeros. Šogad jūnijā viņai apritēs 90 gadu, kas liecina par garīgi spēcīgu cilvēku, kas sevi ziedoja  Latvijas brīvības un lielas mīlestības pret dzimto zemi vārdā, par kuru cīnījās arī “Maltas Lūši”. Veronika Tenča, kurai Dievs devis dzejnieces un rakstnieces talantu, pašlaik topošajā grāmatā – sabiedriski vēsturiskajā stāstā “Vējos izkaisītie” ir aprakstījusi latgaliešu dzīvi dažādu laikmetu un varu maiņās. Grupu pilnīgi iznīcināja 1950. gadā un kaujā krita arī trīs brāļi BurkasJānis, Pēteris un Vladislavs, kā arī Bebrišs Pēteris un Julians Mihnenoks.

Jaudzems Antons tika arestēts tikai 1954. gadā. Par dzimtenes nodevību, tradicionālais 58. pants, viņam piesprieda 25 gadus un piecus bez tiesībām. Sodu izcieta dažādos Sibīrijas lēģeros un mājās varēja atgriezties tikai pēc 19 gadiem – 1973. gadā (reabilitēts 1993. gadā). Bet māju jau nebija, ja arī būtu bijušas, tad, kā zināms, no līdzīgiem likteņa biedru gadījumiem, savas mājas atgūt nespēja daudzi. Antons bija spiests savu atlikušo mūžu pavadīt Kurzemē, kur viņam piedzima dēls un meita.

Cīņā par Latvijas brīvību daudzi Latgales dēli un meitas gāja bojā, tādēļ mums godā un cieņā jāpatur viņu piemiņa. Es ceru, ka Maltas pagasta ļaudis un tā ilggadējais saimnieks Vitālijs Skudra atbalstīs manu un dēla Jāņa Jaudzema ideju uzstādīt piemiņas zīmi visiem bojā gājušajiem maltēniešiem. Līdz šim par “Maltas Lūšu” – nacionālo partizānu grupu – neviens nav nedz pētījis, nedz aprakstījis. Ir laiks atdot parādu.

Lūgums atsaukties visiem, kam, ir ko teikt par iepriekš minētajiem notikumiem un cilvēkiem! Kopīgi varam atšķetināt vēstures samezgloto notikumu kamolu! Rakstiet uz adresi: Raiņa bulvāris 13A, Preiļi, LV 5301 vai e-adresi p.korsaks@inbox.lv.

Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks

Antons Jaudzems Intas lēģerīVeronika Jaudzema ar saviem bērniem pirms Otrā pasaules kara pie mājas, kas nodega 1948. gada kaujas laikāAntonam Jaudzemam atņemtie ieroči Lēģera skats

 
Lasīts 3746 reizes

Jaunākās no Aktualitātes