LT Stable - шаблон joomla Книги
%PM, %10 %563 %2017 %12:%Nov

“Mēs esam maziņi, bet ESAM”: Maltas Poļu biedrībai – 15 gadu

 “Dzień dobry, szanowni państwo..!” – šis un līdzīgi sveicieni Latvijas teritorijā skan jau kopš 16. gs., kad latviešu un poļu tautu likteņi sāka cieši savīties. Pašlaik Latvijā ir gan Poļu savienība, Latvijas poļu jaunatnes savienība, Poļu Kultūras centrs Daugavpilī, gan radošie kolektīvi, piem., Rēzeknē koris “Jutrzenka” u.c. Darbojas daudzas skolas, turklāt tām visām dots kāda slavena poļa vārds (piem., Rēzeknes Stefana Batorija Valsts Poļu ģimnāzija, Krāslavas grāfu Plateru dzimtas Poļu pamatskola, Daugavpilī – Juzefa Pilsudska VPĢ un Jana Platera Gajevska Poļu bērnudārzs).

Poļu tauta arī ir rūdīta vēstures kalvē (jāmin kaut vai Katiņas traģēdija ar 22 000 virsnieku noslepkavošanu) un ir iemācīta/-jusies būt patriotiska, uzņēmīga un vienota. To apliecina kaut vai daži fakti: 2. maijs ir ārpus Polijas dzīvojošo poļu diena; 2002. gadā 3 kilometru dzīvā ķēdē poļi iestājās par mieru Tuvajos Austrumos; 2010. gadā aviokatastrofā bojā gāja valsts prezidents un delegācija un sēroja patiešām visa tauta; 2017. gada 7. oktobrī poļi gar visu valsts robežu vienojās Rožukroņa lūgšanas akcijā par savu valsti un mieru pasaulē. Nav šaubu – tā ir tauta, kas vēlas mieru un ir stipra savā ticībā un rīcībā.

Poļu – Latgalē otras lielākās etniskās minoritāte – saknes ir tik stipras, ka arī pašlaik dažādos veidos tiek saglabāta poļu kultūra.

Unikālais Grāmatu klubs

Viens no salīdzinoši maziem, bet visnotaļ nozīmīgiem akcentiem ir Maltas poļu nodaļa, kurai 11. novembrī aprit 15. gadskārta. Tā pašlaik darbojas divās telpās atdzimšanu gaidošajā ēkā Maltā, Brīvības ielā 6. Šī skaitliski nelielā nodaļa (ap 20 biedru, 15 – aktīvi) ir Latvijas Poļu savienības (kopā 17 teritoriālās nodaļas) Rēzeknes nodaļas sastāvdaļa, kas par savu rozīnīti noteikti var uzskatīt drukāto izdevumu unikālu kolekciju. 13. oktobrī Maltā bija iespēja ielūkoties mazā daļā no drukāto materiālu klāsta – grāmatās par Polijas pilsētām, ainavām, ievērojamākajām, sakrālajām vietām un lūgšanu grāmatas jau no 1846. gada, izdevumi ir arī par Latgali un tie atrodas speciālā latviešu valodas stūrītī. Grāmatas ir ne tikai pašu biedrības pārstāvju īpašums, daudz grāmatu esot sūtījuši draugi no Polijas. “Mēs kā pelītes esam visu savilkuši te,” saka Maltas poļu nodaļas vadītāja Klāra Kondrova.

Atceroties tās tapšanas sākumu, viņa stāsta: “Kultūras namā uz kādu sanākšanu bija atbraucis Rēzeknes Poļu biedrības koris, un toreizējais tās priekšsēdētājs Vaclavs Kovaļevskis brīnoties teica, ka Maltā tik daudz poļu, kāpēc nav biedrības? Sākumā gribējām reģistrēties kā atsevišķa biedrība, bet, tā kā bija daudz papīru jākārto, turklāt nebija laika, kļuvām par Rēzeknes Poļu biedrības Maltas nodaļu. Bija 36 dalībnieki, brauca pat no sādžām, piemēram, no Lipuškiem feldšerīte Sofija Koņuševska (no slavenās Karņicku dzimtas Ludzā). Maltas pusē ir bijušas stipras poļu dzimtas, piemēram, Mickeviči, no kuriem visi trīs dēli kļuva par priesteriem, strādā Ukrainā. Arī Juragu dzimta Vertukšnē, viens no viņu dēliem bija pasniedzējs Belostoka universitātē. Daudzi aktīvi biedrības locekļi jau aizsaulē: Jadviga Valaine, Sofija Maslova, Staņislavs Visockis (nodzīvoja 103 gadus, sveikt viņu bija pat pārstāvji no Polijas, godinājām mūsu baznīcā).

Pirmā mūsu vadītāja bija Anastasija Štaškeviča. Pēc pus gada viņa aizbrauca uz Rīgu. Sākotnēji mums nebija savu telpu, mitinājāmies KN, tikāmies, kur bija vieta, vēlāk ar pagasta priekšnieka Vitālija Skudras gādību mums piešķīra divas klases Maltas 2. vidusskolā (direktora Igora Sorokina laikā). V.Kovaļevskis mums palīdzēja, atsūtot celtniekus, kas izveidoja brīnišķīgu telpu ap 50 m2, un 2002. gada 11. novembrī – Polijas neatkarības gadadienā – mēs tajās svinīgi ienācām. Skola iedeva dažas mēbeles, pagasts – aizkarus un vēl pašlaik ir svece, kuru pagasts uzdāvināja, Rēzeknes Poļu biedrība pasniedza dažas grāmatas. Sākām pamazām apdzīvoties, sanesām no mājām, kas kuram bija. Pulcējāmies vienreiz nedēļā, tagad arī – katru trešdienu.

Mums gribējās parādīt, ka poļi ir ļoti kulturāla tauta, un mūsu, teikšu pat, garīgā kodola Jadvigas Okuņevičas vadībā bija poļu ēdienu izstāde (16 galdi, katrs ar savu šniti), tāpat – daudzas rokdarbu izstādes, lekcijas-pārrunas par ārstniecības augiem (daudz tēju zināja Janīna Vietniece), tāpat par vēsturi daudz stāstīja Jadviga Deksne. Uzņēmām arī viesus no Polijas, rakstnieku Stefanu Pastuševski, kurš daudz interesējās par Baltijas poļiem un Maltas Grāmatu klubu atzina par labāko Latvijā, daudzus gadus pie mums brauca pans Ķiļčevskis – poļu mācītājs no Bidgostes. Izveidojām Poļu grāmatu klubu un par tās vadītāju izvēlējāmies Jadvigu. Ir bijušas ekskursijas, arī šogad apmeklējām Lūznavas muižu. Piedalāmies Rēzeknes Poļu biedrības sarīkojumos (vismaz divreiz gadā – Ziemassvētkos, Lieldienās, arī kad atbrauc poļu delegācijas), sanāksmēs.

Daudzus biedrus esam aizvadījuši aizsaulē, arī pašas pa 15 gadiem jaunākās neesam palikušas, bet – ko varām, to darām. Kas būs tālāk? Dievs vien zina, bet, kamēr dzīvosim, turēsimies! Mēs esam maziņi, bet ESAM.”

Polisko tradīciju kopēji

Katras apvienības pamats ir tās cilvēki, un drukāto izdevumu izstādes dienā sarunās  pie tējas paši no sevis izkristalizējās biedrības aktīvākie dalībnieki, tālab 15. jubilejai par godu dažos vārdos par tās aktīvākajiem dalībniekiem.

Klāra Kondrova (biedrības praktiskais balsts) savos 85 gados ir domu, spara pilna. Par viņu runā darbi: 55 gadi nostrādāti par ārsti vienā darbavietā – Maltas slimnīcā. Viņas rokas turējušas vai katru jaundzimušo šajā apkārtnē un tik daudz likteņu izglābts un redzēts. Taču Klāras kundze, uzklausot slavinājumus, atmiņā uzreiz atsauc citus cilvēkus, tostarp dakterus, kuri viņai palīdzējuši, turklāt fenomenāli piemin arī citus notikums, kuri atgadījušies kāda cilvēkbērna dzimšanas dienā. Viņas gādībā tika izveidots aprūpes centrs, bet jau 15 gadus tiek domāts par šo poļu biedrību. Tā ir attieksme pret līdzcilvēkiem un pasauli! Piefiksēju – mūsu sarunā pie tējas visi pieklust, kad viņa sāk runāt, pieklust cieņā un ar interesi klausās: “Mans vectēvs Vladimirs Masaļskis bija īsts polis, turklāt ļoti patriotisks. Viņa brāli Onufriju aizsūtīja uz 25 gadiem armijā, viņam bija izvēle: palikt pie pana vai iet armijā. un teicis poliski: “labāk kalpot ķeizaram, nekā utei-muižniekam”. Poļi patiešām ir lepni! Nodienēja, atgriezās, apprecējās un izaudzināja 5 bērnus. Bet mans vecvectēvs Juzefs piedalījās 1863. gada polu sacelšanās un Maltas upes atvarā esot slīcinājis muižas ieročus.”

Jadviga Okuņeviča(biedrības garīgais balsts, Poļu grāmatu kluba vadītāja un tradīciju ieviesēja, liela rokdarbniece (izšuj pat baznīcai), lieliska saimniece, skanīgas balss īpašniece un vēl arī dzejniece, bet – kautrības, pieticības kalngals): “Man poliskais nāk līdzi no vecākiem, iemācījos lasīt un lieliski runāju poliski, lūgšanu grāmatas lasīju visiem priekšā mājās, jo baznīca bija tālu. Meita māca poļu valodu, mazmeita pabeigusi poļu ģimnāziju. Man sirdij tuva ir poliskā lūgšana, es varu arī citās valodās, bet tas man ir pierastāk. Tāpat patīk grāmatas, literatūra, dzeja. Savu spēju robežās vadu Poļu grāmatu klubu, agrāk brauca arī dzejnieki, tad tas bija vieglāk, telpas bija lielākas, bet arī pašlaik ir mājīgi. Mums ir vairāk nekā 1000 grāmatu, žurnāli, varam izvērst jebkuru tēmu, bet reliģijas tēma laikam tomēr pirmajā vietā, pie mums brauca arī poļu priesteri. Jau no paša sākuma daudz ir palīdzējis Maltas pagasts. Pašlaik lietojamas mēbeles mums nopirka polis Vladimež Fojutik un sieva Jadviga no pieslēgtas Bidgoščas. Vienīgais smagums – gadu nasta, cilvēku maz un nav jaunatnes. Protams, negribas ticēt, ka dabiskā veida tas viss kādreiz var pazust, dod Dievs, lai mūsu iesāktais turpinātos.”

Bernarda Šmaukstele (ar vīru Jāzepu ļoti aktīvi palīdzējusi, kad nodaļa pārcēlās uz jaunām telpām; ļoti sirsnīga, vada kultūras pasākumus un “uzpasē”  nodaļas kasi): “Esmu dzimusi Baltkrievijā – Latvijas pierobežā, poļu ģimenē. Bērnībā uz baznīcu gāju pāri robežai – uz Krāslavu. Mans tēvs nodzīvoja ilgu mūžu, bija muzikants ar labu balsi, ļoti patika jautras poļu dziesmas. Apprecējos ar latgalieti, visu darba mūžu nostrādāju Maltas internātpamatskolā par bioloģijas un ķīmijas skolotāju.”

Vislabākos vārdus K.Kondrova saka par pārējiem biedriem, katrs no kuriem dod savu pienesumu kopējai lietai:Jadviga Ablamonova (dzimusi poļu ģimenē Baltkrievijā, 43 gadus nostrādājusi aptiekā Maltā) (Pēc viņas mudinājuma pasākumā tiek nodziedāta dziesma “Polskie kwaty” – par ilgām pēc dzimtenes. Ak, šīs skaistās balsis..!) Natālija Kondrova: “Vecāki bija poļi, mums pasē arī ierakstīts, ka poļi. Apprecējos ar latgalieti, tāpēc mājās valda divas kultūras. Mana mazmeita Rēzeknē pabeidza poļu ģimnāziju, vēl divi mazbērni tur mācās.” Vija Livdāne: “Tēva vecāki bija īstie poļi, poliskais vairāk man nāk no vecmammas, jo vectēvus nepazinu. Tētis un vecmamma klausījās radio Varšava, Svētās Mises. Poļu valoda man skan kā mūzika. Poliski saprotu, mazliet lasu.” Ņina Zdanovska: “Apprecējos ar poli, brīvi runāju poliski, arī lasu.” Ļoļa Petrova: “Esmu poļu un baltkrievu sajaukums. Mans vecvectēvs – īsts polis, mamma arī mācījās poļu skolā, vecmamma un mamma labi runāja poliski, zināja visas dziesmas.” Vēl biedrībā darbojas: Regīna Titova (poliete),Stanislava Šmaukstele (poliete no Baltkrievijas),Antoņina Krūza (vietējā poliete),Ļoļa Petrova (ar poļu saknēm) u.c. Pani Klāra ar lepnumu saka, ka biedrībā ir arī savi pani: Jans Visockis (dāvājis biedrībai labas grāmatas; viņa tēvs Stanislavs un māte Helēna bijuši poļi, 1937. gadā laulības apliecībā ierakstīts, ka abi ir latvieši, un tēvs paņemts leģionā) un Ilmārs Antoņevičs (vecmammas Klāras līdzgaitnieks, apguvis poļu valodu, mīl mūziku un poļu dziesmas, spēlē akordeonu, ar Maltas orķestri un brāli Edgaru bijuši Polijā un citur; strādā par sociālo darbinieku Maltas VSAC).

Tēja tika izdzerta, izskanējusi patiešām skaistā poļu dziesma, bet palika sajūta, ka sarunas nav pabeigtas un ka tik maz mēs zinām par līdzcilvēku padarīto un sapņoto 15 gadu laikā, un galvenais – visā ir mīlestība pret polisko, kas tik labi sadzīvo ar latvisko. Paldies par siltumu, ko deva ne jau tēja, bet labestībai atvērtās sirdis. Paldies pani Jadvigai par uzdāvināto eņģeļa bildīti...

Novēlēt gribu veselību – ikvienam, kurš šajā pasaulē vairo labo. Bet no tīri praktiskām lietām – lai izdodas sasistematizēt drukāto izdevumu klāstu, jo tas, tāpat kā visa “manta, ko rūsa neēd”, tomēr prasa īpašu pieeju, lai paliktu arī nākotnei. Un lai tiek sadzirdēts pani Jadvigas Okuņevičas teiktais: “Nav jābūt polim, lai darbotos biedrībā, laipni aicināti visi, kas ciena poļu kultūru!” Tāpat – pani Klāras vēlme: “Gribētos kaut ko atstāt savam ciematam, lai tas būtu gaišāks. Bet biedrības vārdā – varbūt lai mūs kaut kā iesaista kopīgos pasākumos. Ja mūs kas vadītu, mēs labprāt dziedātu un būtu noderīgi citādi.” Lai piepildās viss! Arī pani Klāras poliskais vēlējums: “Bądźcie zdrowi i weseli jak w niebie aniele.”(“Esiet veseli un priecīgi kā eņģeli debesīs!”)

Apsveikumi jubilejā:

Bernadete Geikina-Tolstova (biedrības “Latvijas Poļu savienība” valdes priekšsēdētāja vietniece unRēzeknes nodaļas vadītāja):“Mīļie tautieši un tautietes! Ir patiess prieks, ka nu jau 15 gadus varam sadarboties ar Jums, kopīgi organizēt un īstenot pasākumus, aicināt un uzņemt viesus no dažādām Polijas pilsētām. Katra tikšanās ar Maltas poļu biedrību ir sirdssiltuma un labestības pārpildīta. Novēlu, lai to dzīvesgudrību, savas tēvzemes mīlestību, dedzīgo ticību un lūgšanu, prasmi saglabāt un kopt savu senču tradīcijas un valodu, ko esat saņēmuši no saviem tēviem un mātēm, Jūs ieliktu dzīves lādē saviem bērniem un mazbērniem. Lai pietiek spēka, lai neizsīkstoša enerģija un radošuma gars turpmākajā darbībā!”

Valentīna Šidlovska (Rēzeknes Valsts Poļu ģimnāzijas direktore): “Godājamie jubilāri! Rēzeknes Valsts Poļu ģimnāzijas kolektīvs sirsnīgi sveic Jūs 15 gadu poļu biedrības pastāvēšanas gadadienā! Paldies JUMS – par sadarbību, palīdzību un pretimnākšanu! Lai nākamie gadi Jums ir tikpat raženi, lai ir daudz atsaucīgu, saprotošu un palīdzēt gribošu cilvēku!”

Vitālijs Skudra (Maltas pagasta pārvaldes vadītājs): “Prieks, ka Maltā jau tik daudzus gadus ir iespēja satikties poļu tautības un tās kultūras, tradīciju cienītājiem. Prieks par viņu minibibliotēku, kurā ir patiešām vērtīgi izdevumi. Tas ir darbs visas sabiedrības labā un tāpēc pašvaldība ir atbalstījusi un turpinās iespēju robežās palīdzēt šai biedrībai!”

Silvija Pīgožne (Maltas Vēstures muzeja vadītāja(pasākumā 13. oktobrī): “Mēdz teikt, ka cilvēkus visvairāk vieno kopējas intereses, bet es apbrīnoju to pietāti pret savām dzimtas saknēm, kultūru, valodu, ticību. Dziļi klanos jūsu priekšā kā dzīvesgudriem cilvēkiem. Paldies par atbalstu muzejam, piemēram, dalību sakrālās mākslas izstādes tapšanā. Lai nākamgad – Latvijas simtgades pasākumos unikālais Maltas dažādu tautību, reliģiju, kultūru mantojums uzzied visa krāšņumā!” 

Foto no K.Kondrovas personīgā arhīva

***

Poļu saknes Maltas apvidū

Poļu vēstures aizsākumi Latgalē meklējami jau no 16. gadsimta otrās puses, kad Latgale nonāca Polijas – Lietuvas valsts sastāvā. Vairāku gadsimtu laikā poļu tautības pārstāvji kļuva par neatņemamu Latgales sastāvdaļu, veicinot vietējās izglītības, kultūras un zinātnes attīstību.

Tā dēvētajiem “poļu laikiem” ir raksturīgs muižnieku saimnieciskās un politiskās varas pieaugums, visu iedzīvotāju rekatolizācija, kā arī jaunu etnisko grupu – poļu, krievu, baltkrievu ienākšana un apmešanās uz dzīvi Latgalē, tostarp arī vēlākajā Maltas pagastā.

1761.g. Inflantijas un Kurzemes katoļu baznīcu ģenerālvizitācijas aktos minēts, ka Rēzeknes draudzes priesteri – jezuīti apkalpojuši kapelas jeb lūgšanu namus, kas atradās Ciskādos, Nautrēnos, Dricānos un Prezmā. Prezmas kapela bija pirmais katoļu dievnams Maltas apkārtnē.

Inflantija piederēja poļiem līdz pat 1772. g., kad Poliju pirmoreiz sadalīja starp Krieviju, Austriju un Prūsiju. Līdz ar to poļu Vidzemi pievienoja Krievijai. Tūlīt pēc tam Krievija veica pirmo dvēseļu revīziju Latgalē, lai noskaidrotu, cik jauniegūtajās teritorijās ir visu vecuma dzimumu cilvēku, no kuriem bija jāiekasē obligāts personiskais nodoklis – galvasnauda.

Dvēseļu revīzijas dokumenti atspoguļo etnisko situāciju, kas Maltas apkārtnē bija izveidojusies poļu valdīšanas laikā. Tajā ierakstīti gan Prezmas muižas iedzīvotāji, gan zemnieki. Rozentovas, Maltas un Antonopoles muižas dokumentā nav minētas. Daļa no revīzijā ierakstītajiem Prezmas muižai piederošajiem ciemiem atradušies tagadējā Maltas pagasta teritorijā un 1784.g. piederējuši Rozentovas muižai, kas norāda uz to, ka Rozentovas muiža 1772.g., iespējams, vēl nebija atdalīta no Prezmas muižas.

Revīzijas dokumentos zemnieki sarakstīti pēc sētām un ciemiem, uzrādot vecumu un radnieciskās vai sociālās saites ar sētas saimnieku. Etniskā vai reliģiskā piederība dokumentos nav norādīta, taču pēc personvārdiem iespējams secināt, ka Gušču un Baravuhas ciemos dzīvojuši baltkrievi un poļi, Baldas, Paškeviču un Černostes ciemos- krievu vecticībnieki, pārējos-latvieši.

Dzimtas atzars, pie kura pieder pirmie Rozentovas muižas īpašnieki, ir spilgts piemērs vācbaltiešu muižnieku radniecisko saišu veidošanai ar Polijas–Lietuvas dižciltīgiem, un konfesijai maiņai atbilstoši laulātā konfesionālajai piederībai. Antonijs Juzefs (1732-1807) bija ieguvis Polijas karaļa kambarkunga, Inflantijas apakšstārasta un Dinaburgas apriņķa muižniecības priekšnieka jeb maršala amatus.

Laulībā ar Ksaveriju fon Veisehofu bija dzimušas vairākas meitas. Viena no viņām – Terēzija apprecējās ar poļu muižnieku Romualdu Bogomoļecu, kurš no sievastēva mantoja Rozentovas muižu. Ar Romualdu aizsākās jauna Rozentovas īpašnieku līnija, kas turpinājās līdz muižas nacionalizēšanai 1921. gadā.

Līdz Polijas sadalīšanai Romualda Bogomoļeca tēvs pretojās Krievijas impērijas iejaukšanās Polijas iekšējās lietās.

Arī divas citas meitas iekļāvās poļu muižnieku dzimtās. Doroteja apprecējās ar Stanislavu Bogomoļecu, cita meita Franciska – ar Ksaveriju Šadurski. Tikai Rozālija atgriezās citā Felkerzāmu dzimtas zarā, apprecoties ar attālu radinieku Antonu fon Felkerzāmu no Elejas muižas.

Ap 1869. g. ir liecības, ka Antonopoles un Zamostjes muižas piederēja Zīgera-Korna mantiniekiem, kas bija vācu izcelsmes Polijas muižnieki, kas dižciltīgā titulu saņēma no Polijas karaļa Vladislava IV.

1897. Adeles Bogomoļecas īpašumā Gorikolna muižā dzīvoja poļu tautības cilvēki: Ida Radzeviča – šuvēja, Adele Cickeviča – virēja, Josifs Ludvinskis – sulainis, Marija Čavinska – istabene.

 Runājot par poļu laikiem, ir divi akcenti, kas attiecas uz Rozentovas baznīcu. Rozentovas dievnama altārglezna “Golgāta” savā kompozīcijā līdzinās poļu mākslinieka Šimona Čehovoča altārgleznai Sedlices draudzes baznīcā Polijā. Abas gleznas veidotas klasicisma stilā ar rimtu, statisku noskaņu bez kāpinātām emocijām.

1912. g. arhitekta Sergeja Kerbedza atraitne pilnvaroja arhitektūras akadēmiķi Staņislavu Bržozovski iesniegt apstiprināšanai Rozentovas mūra baznīcas projektu. Acīmredzot mūra baznīcas celšanas ieceri izjauca Pirmais pasaules karš.

Pēc Latvijas vispārējās tautas skaitīšanas datiem, Maltas pagastā dzīvoja 590 poļi (5,95 %), Borovajas ciemā 86 poļi. Pagasts uzturēja 14 skolas, no tām viena bija poļu skola. Savulaik pie Maltas poļu skolas veicināšanas lielas pūles pielicis vietējais prāvests P. Stričko, kurš sāka praktizēt poļu valodu Rozentovas baznīcā, kur līdz tam lietošanā bija vienīgi latviešu valoda. Poļu organizācijas ierīkojušas Maltā bērnu internātu, kur mitinājās bērni no attāliem pagastiem.

(No S.Pīgožnes prezentācijas “Ieskats Polijas un Latvijas kultūrvēsturiskajās sakarībās”, 13.10.2017.)

Skaidrīte Svikša

  Malta  

 

Tuvākie pasākumi

No events found