LT Stable - шаблон joomla Книги

Ziemassvētku brīnums – viesošanās bērnībā (jeb Maltas PII “Dzīpariņš”)

Gada izskaņā neviļus ikviens aizdomājamies: Cik gan daudz laika ikdienā veltām atmiņām? Cik bieži apstājamies, lai paraudzītos apkārt un ievērotu, kas ir mainījies mums ierastajā? Cik bieži pārcilājam fotogrāfijas, senas mantas un grāmatas? Maz, lai neteiktu – nemaz… Maltas BJC Žurnālistikas pulciņa meitenēm 12. decembra pēcpusdiena nesa pārsteigumu – viesošanos savā agrās bērnības zemē – bērnudārza jeb Maltas PII “Dzīpariņš”, kur mūs laipni sagaidīja vadītāja Alīna Čistjakova un darbiniece MarijaŠmaukstele.

Vecāku istaba

Vietā, kur reiz atradusies noliktava, 2008. gadā stūrīti ar toreizējās vadītājas Regīnas Prančas kundzes gādību nolemts izveidot telpu vecākiem. Ar laiku tā kļuvusi par mājīgu stūrīti, kur bērniem ir iespēja gan skatīties multfilmas (kas laikapstākļi neļauj iet ārā), pārlapot iestādes vēsturi fotoalbumos, gan rīkot sanāksmes un gūt ierosmes skolotājiem un vecākiem.

Telpas auru rada tur esošo seno priekšmetu un unikālu drukāto izdevumu krātuve, varētu pat teikt “minimuzejs”. “Sākumā šajā telpā atradās vecas gultas, matrači utt., bet tad tika nolemts paplašināties, jo pasākumi pārsvarā notika zālē. Telpas atbrīvošana tika sarīkota vesela talka. Sākuma tajā bija vien galds un krēsli, kur vecākiem pagaidīt bērnus, sanākt uz sapulcēm utt. Sākās ar to, ka vecāki sāka atnes pa kādai skaistai mantiņai. Pēc tam sarīkojām akciju “No pūra lādes”, kad vecāki atnesa mājās nevajadzīgas senas mantas, bet kolekcija joprojām papildinās. Tiesa, mums nav vietas, tāpēc kolekcija tiek tematiski variēta un papildināta, piem., sveču dienai par godu, bija seno Ziemassvētku atklātnīšu izstāde u.c. Bet pašlaik, tuvojoties Ziemassvētkiem, angļu valodas pulciņa skolotāja Valentīna Kļaviņa mums ir atnesusi mazu rotaļgrāmatiņu angļu valodā ar stāstu un bildēm par šo svētku būtību!” stāsta A.Čistjakova, piebilstot, ka par atbalstu liels paldies audzēkņu vecākiem.

Te nav ko īpaši stāstīt, te viss jāskatās, jāpēta,”  pieticīgi saka tās galvenā uzturētāja Marija Šmaukstele, kura, savā filologa sirdsbalsī klausoties, daudz materiālu izglābusi no pazušanas, saglabājot liecības arī par savas cienīgās dzimtas priekšteču (skolotāju, mediķu u.tml.) piemiņu un vākumu. “Mūsu dzimtas koka pētniecībai diemžēl neviens nav pievērsies, bet mūsu attāls radinieks ir pat slavenais latgalietis Francis Trasuns,” piebilst Marijas kundze, kura lepojas ar to, ka prot lasīt latgaliski.

Bet krājums, īpaši grāmatu (ap 80 nosaukumu), ir patiešām unikāls – tā patiešām ir vesela pasaule. Senākā esot kāda medicīnas grāmata no 1824. gada (no Marijas kundzes vectēva krājuma), kā arī Bībele. Tāpat te var palapot interesantus “Skolu noteikumus” (1931–1933),  “Losomū grōmotu pamatskūlom “Sauleite” (1925), “Liturgika” (par rituāliem baznīcā), M.Bukša “Senču pasaule” (apceres par tautas poēziju, 1950) u.c. p/s “ Latgaļu izdevnīceiba” izdevumi, “Mana tēvu zeme” (1936) – grāmatu, kas tikusi dāvināta skolu absolventiem 30. gados, joprojām izmantojamo grāmatiņu “Rotaļnieks”, kā arī “Feimaņu draudzes pasakas”, maltēniešu grāmatas un daudzas citas (pat ar autogrāfiem), kas gan satura, gan leksikas ziņā (pat gotu burtiem) ir īsts atradums tiem, kas meklē ko jaunu jeb atdzīvina labi aizmirsto veco.

Kolekcija viennozīmīgi ir vērtīga. Liela daļā grāmatu ir no mana onkuļa Staņislava Ružāna, daļa izdevumu atrasti senu māju bēniņos (Brīžgoņūs, kur mūsu vecā māja u.c.). Kad tuvojas svētki, cenšos visās grāmatās atrast sadaļu, kas saistīta ar tiem, ielieku tajā grāmatzīmi, lai viegli atrast vajadzīgo atvērumu.“  Savukārt A.Čistjakova piebilst:“Bērniem notikums ir jau redzēt tās senās grāmatas – melnbaltas, ar pieticīgām bildēm, jo viņi tagad pieraduši pie krāsainām bilžu izdevumiem, bet te viņi redz, kādas tās bijušas agrāk un tas droši vien viņiem arī liek domāt. Un tiešām redzams, ka viņi ar īpašu bijību tur tās rokās. Bet tas jau ir daudz!” Vienīgā problēma ne tikai cilvēkiem, bet arī grāmatām ir laiks, kas savu kāro zobu vērš pret visu, tāpēc kolekcijas saimniekiem lai izdodas atrast piemērotu šīs bagātības saglabāšanas veidu, kas nodrošinātu tās saglabāšanu.

PII vadītāja teic, ka “arī ikdienā gadās pārlapot šos izdevumus un tik tiešām tajā ir tik daudz informācijas par tautas tradīcijām (šis tas atšķiras no mūsdienu grāmatām, tostarp vārdi, kuru nozīmes jau ir piemirstas), pasakas, arī citas ierosmes, kuras noder arī mūsdienu bērnu audzināšanā un gribas vien secināt, ka tajās tik tiešām ir daudz kas no tā, ko vajadzētu mūsdienu bērniem”.

Vien ieklausīties citātos:

”Mūsu tēvu zeme meklē visur to cilvēku, kurš varētu uzspiest sava diženuma zīmogu visam, kas iet caur viņa rokām, kurš varētu darbu, kurš varētu darbu, kuru tas ir uzņēmies, padarīt un izvest kaut mazliet labāk, kā tas pirms viņa darīts.[..] Ir grūts darbs mēģināt būt īpatnējam, jaunradošam, veikt darbu mazliet citādi un labāki; katru darbu, ko mēs darām, iezīmēt ar savu īpatnību, ar savas mākas atšķirību. Bet tikai tas visvairāk palīdz tēvu zemei uz priekšu tikt, kas atstāj mītās takas , kas uguns liesmām izdedzina pats savu ceļu.”  (K.Ulmanis)

“Jaunietim, kam nav spēka pacelties pāri grūtībām, kas tam stājas ceļā, kas nav spējīgs atrisināt diendienas dzīves uzdevumus un mīklas un ar tām tikt galā, nav vēl pietiekoši izglītots un izaudzināts, ja viņam būtu pat desmit diplomu.” (K.Ulmanis)

Vakarēšana

Kādā senā grāmatā atšķirtais raksts “Cik senas ir mūsu pasakas?” tematiski ir saistās ar vēl vienu šīgada aktualitāti PII “Dzīpariņš”. Tieši Vecāku istabā gada visgaišāko svētku gaidās katru pēcpusdienu no 3. līdz 14. decembrim tika īstenota oriģināla aktivitāte – Vakarēšana (latgaliski “suprātkys”). Senā latviešu tautas paraža mums saistās ne jau ar bērnudārzu (jo tas nozīmēja pavadīt ziemas vakarus, kopā strādājot rokdarbus, tērzējot, dziedot), taču PII vadītājas iecere paplašinājusi šī vārda izpratni. vecāki vai pat vecvecāki lasīja/rādīja kādu pasaciņu. Nevar teikt, ka aktivitāte ir jauna, jo pasaku lasīšanas pēcpusdienas jau notikušas agrāk, taču šīgada formāts ir uzmanības vērts – bērniem tā ir brīva vide, sēžot uz paklājiņa, spilveniem utt.

Par novērojumiem “Vakarēšanā” iestādes vadītāja stāsta: “Pasaku lasīšana jebkuram bērnam jebkurā vecumā ir svarīga lieta, bet šogad bērniem ārpus mācībām akcentējām Adventa laika nozīmi – prast pieklust, ieklausīties, aizdomāties. Bērnu interese ir atkarīga no vecumposma. Vismazākie (1,5–2 gadus veci) darbojas grupiņās, bet lielākiem (no 3 gadu vecuma) pasaciņas PII ir ikdiena, jo tā obligāts rituāls pirms diendusa. Šajā telpā ir cita vide: uz paklāja, pie kamīna, tā nav grupiņas telpa, lasa citi cilvēki, nevis skolotāja, līdz ar to mainās arī attieksme pret notiekošo. Bērniem ir svarīgi iziet no ierastās vides, gūt jaunus iespaidus. Tajā ir arī audzināšanas moments un ne tikai bērniem, jo vecāki, atnākot pēc bērna, neiet iekšā telpā, bet pagaida, kamēr pasakas lasīšana beigsies. Tas arī šo pasākumu padara īpašāku bērna uztverē. Gribas, protams, ticēt, ka šis pasākums raisīja arī pārdomas un pārrunas bērnu un vecāku starpā. Tāpēc šo Vakarēšanas ideju mēģināsim turpināt, varbūt mazliet transformējot.”

13. decembrī PII viesojās arī dzejniece un rakstniece  Meldra Gailāne, kura iepazīstināja arī ar savu grāmatiņu bērniem latgaliešu valodā – “Meikuleņš īpazeist omotus”. Tāpat viesojās māksliniece Līga Munda un Irbe Bārbala Kārkliņa, kura spēlēja kokli. Pasākumā klātbija arī Maltas pagasta bibliotēkas vadītāja Ērika Grigorjeva, Maltas vidusskolas skolotāja-logopēde Vita Martinova un PII skolotāja Iveta Vaišļa.

Iespaidi

Interesantajās sarunās pie tējas galda meitenes atcerējās mirkļus no bērnudārza laika. Prieks, ka divas no četrām meitenēm minēja, kā te sākušas spēlēt šahu, tāpat atausa atmiņa par maizītes cepšanas darbnīcu, par Salatēti ar brillēm un ģitāru u.c. Tāpat PII vadītāja pastāstīja, ka pērngad Salatētis pie bērniem bija ieradies Zinību dienā un bijis izbrīnīts, ka bērni svinējuši jauna mācību gada, nevis Jaungada atnākšanu. Meitenes labprāt piekrita aicinājumam paviesoties abās kādreizējās grupiņās un ar acīm meklēja tās vēl nesen tuvās, bet jau tik neikdienišķās vietas un lietas… Aizkustinoši bija klausīties arī pašreizējās vadītājas atmiņās par savu bērnību un laikiem, kad diennakts bērnudārzs atradās Rozentovā.

“Ienākot bērnudārzā, prātā atausa nostalģiskas un patīkamas atmiņas par bērnību, jo te tiešām nebiju bijusi kopš laika, kad to pabeidzu. Bija ļoti interesanti apskatīt, kā šo gadu laikā bērnudārzs ir mainījies, tā telpas un atmosfēra. Varu secināt, ka telpas kļuvušas mājīgākas un gaišākas. Mums bija iespēja arī ielūkoties savās grupiņās, kurās kādreiz mēs paši mācījāmies, un atcerēties tos laikus. Vecāku istaba man bija atklājums. Tajā ir ļoti piedomāts pie dizaina, lietu izkārtojuma, lai radītu mājīgu gaisotni.”(Līga Runčis, 11.a klase)

***

Raisījās atmiņas, bija emocijas, iepazītas unikālas lietas un cītīgi izpētīti albumi, gaitenī izveidota lieliska PII darbinieku bērnības bilžu galerija! Cik daudz vērtīga pusotras stundas laikā! Pateicamies Maltas PII “Dzīpariņš” ilggadējās bijušās vadītājas Regīnas Prančas kundzei par ierosmi šai aktivitātei, tagadējai vadītājai Alīnai Čistjakovai par viesmīlību un izsmeļošo stāstījumu, Marijas kundzei par entuziasmu, ar kādu tiek apkopti un izmantoti materiāli. Secinājums var būt tikai viens: mums apkārt tik daudz interesanta, tāpēc atrodiet laiku iegriezties vietās un pie cilvēkiem, kas jūs aicina un ar kuriem saista labas emocijas! Tas ir tik nepieciešams mūsu steidzīgajā ikdienā…

Un vēl – gribas visiem maltēniešiem jaunajā gadā novēlēt: atmetīsim pieticību, nebaidīsimies stāstīt par saviem labajiem darbiem, jo arī tā var varot labo pasaulē. Mācīsimies no mūsu jaunatnes – būt drosmīgākiem, jo tikai tādiem pieder pasaule. Tas, ko ierasts uzskatīt par “lielīšanos” ir pavisam kas cits – mūsu labie darbi, kas gaida, lai par tiem uzzina pasaule. Lai arī turpmāk rodas un izdodas drosmīgas ieceres, lai pasaulē atbalsojas un vēsturei paliek katrs mūsu labais darbs! Veselīgu un radošu jauno, 2019. gadu!

 

 

 

 

 

 

 

Raksta autore Skaidrīte Svikša

  Malta  

 

Tuvākie pasākumi

X

Right Click

No right click