Print this page

Maltā valsts valodu svinēja, godinot mammas un apzinot latviešu valodas skolotājas

Maltas Bērnu un jauniešu centrs jau trešo gadu piedalījās Rakstniecības un mūzikas muzeja kopš 2012. gada rīkotajās Valsts valodas dienas svinībās, kas notiek 13. maijā ar mērķi Jura Alunāna dzimšanas dienā radošā un mūsdienīgā veidā svinēt faktu, ka mūsu valsts valoda ir latviešu valoda. 

“Valoda ir tauta. Valoda ir dzeja. Valoda ir vēsture. Valoda ir zinātne. Valoda ir cilvēks...” – iedvesmojoties no šiem latgaliešu rakstnieka Jāņa Klīdzēja vārdiem šogad Maltā mūsu valsts valodas svētkos šogad cēlām gaismā cilvēkus – šī tautas svētuma sargātājus ģimenēs (mammas) un skolās (skolotājus)!

Šogad svētki noritēja Dzintara Soduma zīmē, un, pārdomājot no viņa romāna “Savai tautai audzināts” piedāvāto moto "Savai valodai audzināts", apspēlējām vārdus “valoda” un “audzināt” un izvēlējāmies celt gaismā tādu profesiju kā latviešu valodas skolotājs. Turklāt, tā kā Valsts valodas diena šogad sakrita arī ar Mātes dienu (maija otrā svētdiena), tad valodu godinājām vairākās aktivitātes. Katru gadu mēģinām bērnos veicināt arī lokālpatriotismu, tāpēc aktivitātes saistām ar Maltas pagastam zīmīgiem cilvēkiem un notikumiem.

10. maijā Maltas BJC skolotājas Intas Bules vadībā notika meistardarbnīca, kurā tika gatavoti apsveikumi māmiņām, kā arī izveidots plakāts “Māmiņdienas mīļvārdu apsveikums”, atbalstot svētku rīkotāju piedāvājumu veidot kopīgu "apziņas plūsmas" tekstu. Savukārt skolotājas Skaidrītes Svikšas un Žurnālistikas pulciņa dalībnieces Līgas Runčis pārziņā bija gādāt, lai BJC apmeklētāji aizpildītu īpaša zibanketu “100 un 1 sirdsvārds mammai”, kurā Maltas bērni un viņu vecāki fiksēja emocijas, kas pirmās nāk prātā, domājot par savu mammu.

“Plyuc zīdus skaistōkūs un mōtei nes...”

Šie vārdi no latgaliešu dziesmas rosināja sakustināt līdzcilvēku prātus un emocijas, aicinot aizdomāties par to, ko mums katram nozīmē mūsu mamma. Zibanketā šādas bija vecāku atbildes – ļoti personiskas, bet parāda, ko mēs novērtējam pēc gadiem, paši kļūstot par vecākiem:

“Uz visiem laikiem prātā palicis vakars, kad es redzēju savu mammu īpaši laimīgu. Saulrietā gājām ar viņu gar saulespuķu lauku, vakars bija kluss un silts. Mamma dziedāja, bet es apbrīnoju viņu un to, cik laimīgas šķita viņas acis.” (Aleksandra par mammu Nadeždu)

“Pirmais, kas nāk prātā, ir viņas apskāvieni. Viņa joprojām mūs visus sabučo, samīļo.” (Iveta par mammu Valentīnu.)

“Virtuve, kas pilna ar garumiem. Mamma manā bērnībā ļoti daudz cepa dažādu kūciņu. Vēl – man bija ļoti gari mati un viņa vienmēr izdomāja dažādas frizūras. Atceros lielās bantes. Kopā pavadīts laiks – pārsvarā mazdārziņā. Man piespiedu kārtā, bet tā ir daļa manu atmiņu.” (Olga par mammu Jeļenu)

 “Prātā nāk ziema, viņai mugurā gara, adīta trikotāžas kleita, brūni zābaki līdz ceļiem, ilgviļņi matos, skaista frizūra, viņa brauca uz Balviem saņemt ordeni par darbu. Mums ar māsu atveda rotaļlietas, kur stum pa zemi un ritentiņš griežas, bet zaķi spēlēja bungas.” (Ruta par mamma Annu)

“Vienmēr no skolas atnākot, bija sagatavots ēdiens. Mēs dzīvojām laukos, tāpēc bija visādi gardumi, piemēram, karbonādes, kotletes, sautēts trusis vai vista. Gatavojām arī gardus saldos. Ko vēlējos, man mamma vienmēr nopirka, lai arī es tagad kā mamma tik dārgas bikses nepirktu. Mamma man bija ļoti mīļa.”  (Anita par mammu Margaritu.)

“Mana māmuliņa bija čakla rokdarbniece. Jau daudzus gadus viņas nav šaisaulē, bet viņas adītie cimdiņi, zeķītes vēl silda visu ģimenīti – bērnus, mazbērnus un pat mazmazbērnus.”  (Helēna par mammu Mariju.)

“Visspilgtākā atmiņa: no kādas dzimšanas dienas rīta – pamodos un uz spilvena bija uzlikts mazu zilo puķīšu vainadziņš. Vēl tagad nezinu, kā tās sauc – mazas pļavas puķītes. Un vēl – vienmēr atcerēšos, kā gaidījām mammas zvanu vakaros, kad dzīvojam skolas internātā. Tas prieks, kad tieši mani sauca pie telefona un dzirdēju mammas balsi!” (Skaidrīte par mammu Valiju.)

“Mana mamma ir ļoti skaista – tā vienmēr domāju bērnībā un arī pašlaik. Jauna, labestīga, dāsna. Atmiņa? Man bija 5. dzimšanas diena, kā bērns to vēl nesapratu. Pamodos, bet uz galda bija zilas klavieres “Vita”, rotaļlieta zaķis un kleitiņa ar šlipsi, jo mani veda fotografēties.” (Ilvija par mammu Irēnu)

“Mana māmuļa – atbildīga, centīga, dziedātāja. Domas par viņu saistās ar kopīgu baznīcas apmeklēšanu. Viņas ielikto savā ziņā turpinu arī es.” (Irēna par mammu Staņislavu.)

“Ļoti žēl, ka viņas vairs nav blakus. Bet, ja varētu atgriezt atpakaļ laiku, teiktu viņai paldies par daudz ko – ka deva dzīvību, mīlestību, vienmēr bija laba, uzklausīja, kad sirds bija pilna...” (Klaudija par mammu Agripinu)

“Dāvāja man dzīvību un iemācīja dzīves gudrībām.” (Valdis par mammu Teklu.)

Krietni mazāka emociju gamma valda bērnu prātos (bet tam, skaidra lieta, ir savi iemesli), taču pievērsiet uzmanību tam, kas nogulsnējies bērnu prātos, ko viņi uzskata par svarīgu, – tie pārsvarā ir sīkumi, mazie uzmanības un kopābūšanas mirkļi, kuriem ikdienā bieži vien mums, pieaugušajiem, neatliek laika…

Veidojot apziņas plūsmas tekstu, visas bērnu atbildes ir saliktas vienkopus (taču, ja kāda mamma īpaši vēlas zināt par sava bērna teikt, viņu atbildes ir manā rīcībā). Tad nu ieklausāmies tajā, kas mājo mūsu bērnos: Ar mammu kopā gatavojam, ravējam dārzu, ejam uz veikalu. Mammai patīk ar mums lēkāt uz batuta. Man patika ar mammu braukt uz Rīgu. Kopā bijām laukos, bija vasara un mēs spēlējām dažādas spēles. Staigājām pa pļavu un lasījām puķes. Māmiņa dziedāja šūpuļdziesmas pirms miega manā bērnībā. Mamma man uzdāvināja bumbu un saldējumu. Staigājam ārā, spēlējam Monopolu, Cirku, braucam uz Rēzekni. Ar mammu krāsojam, viņa cep vislabākās kotletes. Rīgā staigājām pa veikaliem. Kopā spēlējām bumbu, likām puzli. Rīga. Braucām ar riteni. Kopā lēkājām uz batuta. Rīgā bijām. Spēlējam spēles. Apsveikumi. Pankūkas. Mana mammai ir skaista. Spēlējam futbolu. Garšīgu picu viņa cep. Ļoti skaista, viņai ir smuki mati. Mēs staigājam pa veikaliem. Gatavojām kopā vakariņas. Gatavojām ēst. Kopā braucām uz Krāslavu un ēdām šašlikus. Man dzimšanas dienā mamma uzdāvināja daudz dāvanu. Atpūtāmies Līvu akvaparkā. Mamma  cep visgaršīgākās plānās pankūkas un plovu. Braucām uz Mākoņkalnu, staigājām kopā. Īpaša dāvana – silta sega. Brauciens uz Rīgu. “Mana mamma vienmēr paliks atmiņā ar savām garšīgajām kartupeļu pankūkām. Viņa man ir daudz ko iemācījusi, nekad nenolaist rokas un cīnīties ar grūtībām. Vienmēr patika tie vakari, kad kopā gatavojām vakariņas un devāmies skopā skatīties kādu seriālu vai filmu.”

Savās atmiņās un emocijām dalījās 22 bērni un jaunieši: Elīna par mammu Diānu; Agnese par mammu Irinu; Beāte par mammu Liju; Līga par mammu Aiju; Daniels par mammu Elgu; Santa par mammu Aivu; Raitis par mammu Marinu; Agnese par mammu Ilonu; Elizabete par mammu Daci; Kaspars par mammu Oksanu; Salerīna par mammu Aļonu; Adrians par mammu Intu; Evita par mammu Klaudiju; Jevgēnija par mammu Marinu; Karīna par mammu Sarmīti; Laura par mammu Ingu; Nauris par mammu Alīnu; Sintija par mammu Elitu; Māra par mammu Inesi; Anastasija par mammu Jeļenu; Selīna par mammu Skaidrīti; Valdis par mammu Danu.

 “Skolotāji – mūsu gara aristokrāti"

“Gribas sveicināt Latvijas skolotājus un teikt paldies viņiem par visu to, ar ko viņi savas mazās tautas meitas un dēlus padarījuši daudz bagātākus par daudzu lielo un vareno tautu piederīgajiem. Vairumam šo audzinātāju galvas paliek baltākas, bet viņi visi dzīvo mūsos un sevī ar to jaunību, kas nepaiet. [..] Katram laikmetam un katrai tautai ir bijuši savu ugunskuru kurinātāji un aicinātāji: lai katrs nāk paņemt pa oglei. Katra tauta ir gribējusi lepoties ar savu bruņniecību, aristokrātiju, ar savu vadītāju un veidotāju „augstāko kārtu". Ja arī mums, latviešiem, savās likteņu gaitās atskatoties, būtu jāmeklē sava aristokrātija, tad nav šaubu, ka tie būtu mūsu mirušie un dzīvie skolotāji. Tie bija mūsu gara aristokrāti.” Šīs viedās latgalieša Jāņa Klīdzēja domas rakstā “Skolotāji” (Laiks, Nr.72 (06.09.1958.), www.periodika.lv) liek aizdomāties par skolotāja profesijas nozīmību jebkurā laikmetā.

Maltas vidusskolā latviešu valodas skolotāju saimi veido bijušās un esošās pedagoģes: Valērija Šostaka, Stefānija Urtāne, Lūcija Omule, Janīna Auguceviča, Valda Abricka, Elija Tāraude, Anita Purviņa, Nellija Krasnobaja, Skaidrīte Babre, Inese Greiža, Irēna Strode. Maltas vidusskolas krievu plūsmā latviešu valodu mācījušas vai māca pašlaik skolotājas: Anna Babre, Helēna Jakušonoka, Ina Laizāne, Vitalisa Petrušenkova, Ināra Romančuka. Iespējams, ka tādu skolotāju tomēr “aizmirsām”, tāpēc zinātāji aicināti atsaukties un papildināt šo sarakstu. Jāpiebilst, ka 2016. gadā, pirmoreiz svinot Valsts valodas dienu, mūsu rīkotajā pasākumā piedalījās skolotājas Skaidrīte Babre un Inese Greiža, ar kurām kopā griezām “Valodas brīnumu ratu”.

Ar skolotājām Skaidrītī Babri un Inesi Greižu, 2016. gads, foto no Maltas BJC arhīvaMaltas vidusskolas skolotāju kolektīvs, 1993. gads. Monika Ječa 1. rindā 3. no labās. Tāpat bildē redzam latviešu valodas skolotājas: Janīnu Auguceviču (2. rindā 2. no labās), Eliju Tāraudi (3. rindā 2. no labās), Irēnu Strodi (3. rinda 2. no kreisās).

Katram skolotājam būtu savs stāsts par to, cik viegli vai grūti ir bijis mācīt latviešu valodu dažādos laikos, taču noteikti pieminēšanas vērsts ir skolotājas Annas Babres pieredze, kura latviešu valodai smagajos laikos Maltas vidusskolas krievu plūsmā mācīja mūsu valsts valodu: “Tikai vienu gadu mācīju, bet tas palicis prātā kā sodība, jo jutos samīta, pazemota – jutu klaju necieņu pret latviešu valodu, bērni teica: “Vaš jazyk fašistkij!” Latviešu plūsmā bija pilnīgi cita situācija, padomju garu mazāk juta, jo tur direktors bija brīnišķīgais direktors Jāzeps Rupainis. Man glābiņš nāca pēc gada, kad pārgāju strādāt uz Maltas palīgskolu. Veldze bija darbošanās skolotāju korī “Rāzna”, ko vadīja Uldis Balodis. Tajā bija kopā 13 skolotāji no Maltas, braucām uz Rēzekni uz mēģinājumiem, piedalījāmies Dziesmusvētkos. Tā noturējām latvisko līdz pat atmodas laikam.”

 

Skolotāja Monika Ječa – latvietības simbols

Par viņu būtu teikt, šķiet, katram maltēnietim, jo 50 gadi nostrādāti Maltas vidusskolā, izaudzināti, izskoloti trīs audžubērni. Valodas svinību aktivitāšu laikā esam savākuši materiālus un fotoliecības par skolotājas dzīvi. Atmiņās dalījās – skolotājas bijušie audzēkņi Klāva Kondrova un Pēteris Korsaks. Labu ieskatu dzimtas vēsturē radām grāmatā “Anatome augstskolā, zinātnē, dzīvē” (kas izdota 2015. gadā sērijā “Ievērojamu ārstu dzīve”) – par Monikas māsu Genovefu. Tāpat daudz faktu atklāja Maltas I. vidusskolas 11. klases skolnieces Intas Podniekas zinātniski pētnieciskais darbs pedagoģi­jas vēsturē “Monikas Jēčas dzīve un pedagoģiskā darbība” (2000. gads), kas ir atrodams Maltas vidusskolas bibliotēkas krājumā. Tāpat aptaujāti citi viņas skolnieki. Šajā rakstā izmantotas bildes no Maltas BJC vadītājas Vijas Danilovas personīgā arhīva, kurā redzam skolotāju Moniku Ječu kolēģu un draugu lokā. (Plānots sagatavot arī plašāku rakstu par izcilo, daudzpusīgo skolotāju.)

Ar māsām no grāmatas “Anatome augstskolā, zinātnē, dzīvē”

No māsas Genovefas Jēčas atmiņām: “Māsa Monika bērnībā daudz slimoja. Varbūt tas bija par iemeslu mazam augumam salīdzinājumā ar citiem bērniem. Tomēr vēlāk skolā un dzīvē tas viņai netraucēja sasniegt iecerēto. Viņas un arī mūsu mīļākā dziesma bija «Mozs ar mozu sasatvka», īpaši tās piedziedājums «Nabādoj tu, tautīti, ka es moza augumeņa...» utt. Dūša viņai bija liela, pat brienot 3 km garo ceļu līdz pamatskolai pa dubļiem, lietū vai pa sniegu, viņa neatpalika no pārējiem sādžas skolniekiem (apmēram 30 dažāda vecuma bērnu). [..] Brīvajā pusdienlaikā (cik nu brīva laika lauku bērniem tai laikā bija), kad vecāki pāris stundu atpūtās, mēs visas četras māsas – Genovefa, Monika, Antoniņa un Tekla – labprātāk pie dīķa pētījām spāres, kas lielā daudzumā lidoja virs kalmēm, vai aplūkojām varžu kurku­ļus, kam auga priekškājas vai pakaļkājas un par cik saīsinājušās astes. Mēs skaitījām, cik vardes var norīt pīļtēviņš, kamēr pēdējās pakaļkājas karājās ārpus knābja. Jau bērnībā Monika bija apņēmīgāka par mums pārējām un nereti mēģināja citu māsu nedarbus noklusēt un mātei nenosūdzēt.”Skolotāja Monika Ječa (ar ziediem), foto no V. Danilovas personīgā arhīva

No ilggadējas medicīnas darbinieces Klāras Kondrovas atmiņām: “1944. gada rudenī mūsu skolā atnāca mācīt jauna skolotāja – Ječa Monika no Pustoškas sādžas. Viņa bija tikko pabeigusi Rēzeknes Komercskolu, vien mazliet vecākā par mums. Mums viņa mācīja latviešu valodu, rokdarbus meitenēm un kulināriju. Viņai tad bija – 18 gadus jaunai – daudz derīgu, jauku ideju. Kulinārijā – rokas dzirnavās mēs malām kviešus, sijājām un smalkos miltus nesām skolā, kam bija cukurbietes, taisījām skolā sīrupu un gatavojām ļoti garšīgus cepumus. Tāpat klasē veicām adīšanas darbus, izšūšanu, vairākos veidos, adījām tamborējām. Skolotāja bija arī spēcīgs režisētājs. Viņas vadībā skolā izrādījām A.Brigaderes lugas “Maija un Paija”, “sprīdītis”, ainas no Raiņa “Zelta zirgs” u.c. Bija deju kolektīvs, dziedājām tautas dziesmas, rādījām inscenējumus “Tautiešam’i apsolīju”, “Rozēm kaisu istabiņu” u.c. arī dekorācijas taisījām skolotājas Monikas vadībā. Viņa darīja savu darbu lielā mīlestībā, visu enerģiju veltīja audzēkņiem. Mēs ļoti viņu cienījām un mīlējām. Bieži mēģinājumos gājām pie viņas uz mājām Pustoškā. Kā viņai izdevās saliedēt kolektīvu un sirdī iedegt mīlestību uz savu valodu, skolu, latvietību! [..] Skolotājai bija skaists rokraksts. Viņa bija galvenais konsultants skolā pareizrakstības jautājumos. Bieži rakstīja diplomus. Arī vidusskola bija pašdarbnieku režisore, ar kuru visi rēķinājās. Sirsnīga, labestīga, izpalīdzīga, ar atsaucīgu dvēseli un sirdi. Vislielākā autoritāte Maltas vidusskolas skolotāju saimē. Nevienam neliedza savu padomu dzīves grūtībās. viņai visi bija labi. palīdzēja katram.

Mīļā, labā skolotāja Monika! Esi dziļi iegūlusi dvēselē ar savu dzīves gudrību, cilvēcību, garīgo atbalstu. Kaut Tevi pašu dzīve nelutināja, bet Tu biji kā Staburaga klints – lai kādi vēji pūta, visi pūta garām... Dievs, dod mums vairāk tādu gaišu sirdscilvēku arī nākamajā Latvijas simtgadē.”

No fotovēsturnieka Pētera Korsaka atmiņām: “Ir pagājuši 70 gadi, kopš aizvēru Maltas pirmās vidusskolas durvis, daudz kas no atmiņas ir pagaisis. Bet nav pagaisis dažu skolotāju tēls. Un viena no tām ir skolotāja Monika Ječa, kuru redzu kā šodien nākam ar klases žurnālu rokā uz stundu. Neliela augumā, ar laipnu smaidu sejā, atklātu skatienu un atvērtu pret ik vienu pretimnācēju. Latviešu valodas stundas, kas ritēja pie viņas, bija piepildītas ar stāstiem no latviešu literatūras, ar sarunām par vienu vai otru rakstnieku un viņa darbiem. Bija jāanalizē, ko savā prozas darbā rakstnieks ir domājis pateikt. Bieži vien tas bija jādara rakstiski, skolotāja Ječa gribēja redzēt, kā mēs spējam paši domāt un analizēt, izteikt savu viedokli. [..] Skolotājas Ječas stundas bija kā tāda miera osta, kur varēja mierīgā gaisotnē gan mācīties, gan runāties arī par dzīves jautājumiem un rast atbildes. Man viņa bieži lika lasīt klases priekšā, nezinu kāpēc: vai mana dikcija skaidrā balss bija par iemeslu. Par saviem domrakstiem nereti tiku arī uzslavēts no skolotājas. [..] Man Monika Ječa atmiņā paliks kā latviskā gara iemiesotāja.”

***

“Mēs visi maldāmies, viļamies, pārveidojamies, topam un augam. Vecie un jaunie. Nozīmīgākā saite starp aizejošo un topošo paaudzi būtu tā, ka mēs šos procesus spētu apzināties un redzēt sevī un citos” – ar šiem Jāņa Klīdzēja vārdiem (no iepriekš tekstā minētā raksta) šogad rezumējam Valsts Valodas dienas svinības Rēzeknes novada Maltā, apliecinot cieņu mūsu valodai un tās sargiem – mammām un skolotājiem! Lai visiem izdodas apzināties globāli nozīmīgos procesus un kļūt par daļu no tiem!

Skaidrīte Svikša, Maltas BJC Žurnālistikas pulciņa skolotāja, Valsts valodas dienas koordinatore Maltā

 

Jaunākās no Aktualitātes